Dubra atvainojas, Maksimenko šokēts, Stojanovičs pauž sašutumu par spēlētāju attieksmi

Latvijas futbola izlase, sportazinas.com
Foto: LFF

Latvijas futbola izlase pirmdienas vakarā 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra ietvaros piedzīvoja vienu no pēdējā laika apkaunojošākajiem zaudējumiem, ar 0:5 piekāpjoties Slovēnijas valstsvienībai.

Latvijas komandas spēles kvalitāte pēdējo gadu laikā nelutina un arī īsti labāka tā nekļūst. Šķita, ka pēc pērn 25. maijā piedzīvotās neveiksmes planētas vienai no vājākajām komandām – Gibraltāram – zemāk jau vairs nav, kur krist, taču mačs pret slovēņiem atsauca līdzīgas sajūtas, kādas pārņēma pēc neveiksmes pret Gibraltāru.

Mačā pret Slovēniju visu izšķīra redzētais laukumā. Latvija nezaudēja cienīgi, bet gan cieta apkaunojušu neveiksmi un pievīla līdzjutējus. Mājinieku spēlētājiem nebija nedz cīņasspara, nedz motivācijas, nedz arī skaidra plāna, kā cīnīties ar Slovēniju.

Tikmēr Slovēnijas lielākajai zvaigznei – vārtsargam Janam Oblakam no Madrides “Atletico” – mača laikā nebija daudz darba. Pēc mača uz Latvijas žurnālistu uzsaucieniem, atbildēt vien uz dažiem jautājumiem, Oblaks vien pamāja ar roku, pasmaidīja un devās uz komandas autobusu, nepasakot nevienu vārdu.

Savukārt preses konferencē par komandas sniegumu noraizējies bija galvenais treneris Slaviša Stojanovičs, kuru var vainot taktisko risinājumu izvēlē, tomēr viņa teiktais lika domāt, ka problēma slēpjas kaut kur citur.

Pēc laukumā redzētā varētu domāt, ka futbolisti jau devušies atvaļinājumā,” sacīja Stojanovičs, kurš neredz spēlētājos cīņassparu. “Piemēram, viesnīcā viņi visu laiku sēž savos viedtālruņos un rodas sajūta, ka futbolisti vienkārši neiespringst – atbrauc no sava kluba uz izlasi, kur viņi iziet savu skatītāju priekšā, bet spēlē pienākuma pēc.”

Stojanovičs bija konkrēts, atzīstot, ka šim Latvijas izlases sastāvam neredz nekādas nākotnes perspektīvas un apgalvoja, ka futbolisti savos klubos spēlē ar lielāku atdevi nekā izlasē. Treneris skaidri un gaiši norādīja uz motivācijas trūkumu, par ko iepriekš pirms aiziešanas no izlases sūkstījās arī kādreizējais galvenais treneris Miksu Pātelainens.

Latvijas izlasei ir arī allaž uzticīgi līdzjutēji, kuri pat pēc bezzobainās spēles pret Izraēlu devās uz Daugavas stadionu un atbalstīja savu komandu. Tomēr arī viņu pacietība nav mūžīga. Līdzjutēju dziesmas un patriotiski karogi pārtapa izsvilpšanā un karogu nolikšanā jau pirmā puslaika vidū, kad pēc pilnīga haosa aizsardzībā rezultāts ātri vien kļuva 0:3.

“Man nav komentāru un ceru, ka šis bija zemākais punkts, kāds vien ir iespējams,” pēc spēles noskumis teica valstsvienības kapteinis Kaspars Dubra. “Gribu atvainoties visiem, kas šo spēli skatījās. Domāju, ka visu izšķīra disciplīna un tas, ka devām viņiem pārāk daudz brīvības. Spēles sākums bija OK, bet pēc tam sākās kaut kāds bardaks.”

Pēc žurnālistu jautājuma, kā Dubram kā kapteinim izdodas “savākt” komandu pēc tik daudz ielaistiem vārtiem un kāds ir vienības mikroklimats, Kaspars nopūtās un atbildēja vien pēc garākas klusuma pauzes. “Grūti teikt. Šajās situācijās domāju, kāpēc ielaidām šos vārtus, bet es uzskatu, ka katram pašam ir jātiek galā ar savu galvu.”

Šie Dubras vārdi apstiprināja Stojanoviča teikto pēc Izraēlas spēles – Latvijas izlasē trūkst mentāla līdera jeb spēlētāja, kurš grūtā brīdī spēj sapurināt komandu. Arī Dubra, acīmredzot, nav ekstraverts cilvēks, kurš ar saviem vārdiem ģērbtuvē spēj panākt pozitīvu efektu. Latvija pēc pirmā puslaika ātri ielaida piektos vārtus, bet Dubra atklāja, ka treneris neesot bļāvis, bet gan mierīgi runājis ar spēlētājiem, sakot, ka mājās šādi spēlēt nedrīkst.

Dubra arī atklāja, ka Stojanovičs vēlas spēlēt uzbrūkošu futbolu, taču šajā spēlē izmēģināja vairāk uz aizsardzību vērstu taktiku. “Gan Stojanovičs, gan Pātelainens prasīja no mums agresīvu spēli un lai neļaujam pretiniekiem laukumā “elpot”, jo mūsu mentalitāte ir tāda, ka divcīņās mēs tādi neesam..”

Spēles sākumā nomainīts tika aizsargs Vitālijs Maksimenko, kurš guva savainojumu. Viņam jau iepriekš bija kājas muskuļa trauma. “Šodien spēlēju ar injekcijām un rīt būs pārbaude. Ceru, ka nākamajās divās nedēļās, kad man ir atvaļinājums, savedīšu kārtībā veselību.”

Maksimenko nevarēja atrast izskaidrojumu Latvijas izlases vājajai spēlei, atbildot īsi un konkrēti: “Esmu šokā un rezultāts ir šausmīgs!”

Aizsargs gan salīdzināja abu komandu līmeņus, sakot, ka slovēņiem ir augstākas kvalitātes futbolisti, kas arī bija viens no neveiksmes iemesliem.

Stojanovičs gan pēc spēles izcēla vienu pozitīvu lietu – Minhenes “Bayern” audzēkni Danielu Ontužānu, kurš pēc viņa domām, atšķirībā no citiem spēlētājiem, centies laukumā atdot sevi visu. 19 gadus vecajam Ontužānam, kurš teju visu dzīvi pavadījis Vācijā un šobrīd latviski vairs nerunā, tā bija debija Latvijas izlasē.

“Nebija viegli, bet darīju, ko varēju. Esmu priecīgs par to, ka debitēju izlasē, taču ceru, ka nākotnē izlasei veiksies labāk,” pēc mača teica Ontužāns. “Izbaudīšu pēdējās dienas Latvijā un tad došos atpakaļ uz Vāciju.”

Ontužānam pēc abām Latvijas izlases spēlēm ir ieplānot nometne ar “Bayern” komandu.

Ontužāns laukumā izgāja otrā puslaika beigu daļā, un skatītāji to uztvēra ar lielām ovācijām. “Liels paldies līdzjutējiem, kuri mani šādi sagaidīja! Pirms spēles biju mazliet satraukts, taču tas ir normāli.”

Talantīgais futbolists arī atklāja, ka viņam izlasē ir draudzīgas attiecības ar visiem, taču izcēla Aleksandru Solovjovu un Andreju Cigaņiku, kurš pēc dueļa stadionu pameta visai labā noskaņojumā.

Ontužāns izteicās, ka šobrīd atsāk mācīties latviešu valodu. “Es saprotu, ko man saka, taču nespēju atbildēt. Es daru visu, lai uzlabotu latviešu valodu un ceru, ka nākamreiz intervijās varēšu runāt šajā valodā.

Nākamā spēle Latvijai paredzēta 6. septembrī pret Austriju viesos, kam 9. septembrī sekos cīņa ar Ziemeļmaķedoniju savā laukumā, bet Stojanovičs solīja, ka dosies runāt ar LFF prezidentu Kasparu Gorkšu par izlases sastāvu.

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par