Gadsimta vājākā hokeja komanda – kā Bufalo “Sabres” kļuva par NHL apsmieklu

24/04/2021 15:32

Pēc zaudējuma Pitsburgas “Penguins” ar 2:3 pirms sešām dienām Nacionālās hokeja līgas (NHL) komanda Bufalo “Sabres”, kuru kopš 2013. gada pārstāv arī Zemgus Girgensons, zaudēja izredzes kvalificēties “play-off” turnīram un jau desmito reizi pēc kārtas nespēlēs Stenlija kausa izcīņā. Arī šīs sezonas rezultātu apzīmējumam varētu izmantot vārdu katastrofa – vienā brīdī tika piedzīvoti 18 zaudējumi pēc kārtas. Nav skaidrs, vai “Sabres” organizācija sasniegusi NHL hierarhijas zemāko punktu, taču jau vairākus gadus liekas, ka ir nepieciešamas milzīgas pārmaiņas.

Komanda no Bufalo NHL debitēja 1970. gadā. Savā piektajā sezonā līgā “Sabres” iekļuva Stenlija kausa finālā, kurā zaudēja Filadelfijas “Flyers” ar 2-4. Līdz nākamajam finālam bija jāgaida daudz, taču no 1976. līdz pat 1999. gadam, kad Bufalo atkārtoti spēlēja finālā (2-4 pret Dalasas “Stars”), šī vienība izslēgšanas turnīru izlaida tikai trīs reizes.

21. gadsimta rezultāti kļuva krietni pasliktinājās. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka Bufalo nekad nebija tas naudīgākais klubs, kurš labus spēlētājus varēja pārvilināt ar labākiem kontraktiem, kamēr citām vienībām naudas kļuva arvien vairāk. Algu griesti NHL tika ieviesti vien 2005./2006. gada sezonā, kad par “Sabres” gaidāmo lejupslīdi neviens īsti nevarēja iedomāties. 2011. gadā Bufalo kluba vārds vēl bija atrodams starp 16 pretendentēm uz trofeju, taču nākamajās desmit sezonās organizācija krietni biežāk bija atrodama tuvāk turnīra tabulas lejasgalam nekā “play-off” zonai, ar ko ir atjaunots pašu uzstādīts antirekords – neviena cita NHL komanda nav izlaidusi “play-off” turnīru desmit sezonas pēc kārtas.

Treneru un menedžeru maiņas rezultātus nedod

Kopš komandas dibināšanas ar to strādājuši deviņi ģenerālmenedžeri un 20 galvenie treneri. Visilgāk izdevies noturēties Darsija Režjē un Lindija Rafa duetam – no 1999. līdz pat 2013. gadam. Viņu sadarbības laikā “Sabres” vienu reizi izcīnīja Prezidenta trofeju, kas tiek pasniegta pamatturnīra labākajai vienībai, vienu reizi spēlēja Stenlija kausā un kopā “play-off” turnīru sasniedza astoņas reizes. Savukārt Rafs izpelnījās Džeka Ādamsa trofeju līgas labākajam trenerim, kuru viņam pasniedza 2006. gadā.

Savas darbības laikā Režjē un Rafa duets saskarās ar trīs īpašnieku maiņām un ekonomiskām grūtībām. Līdz noteiktām brīdim ar šim problēmām izdevās sadzīvot. Vēlāk arī Režjē maģija vairs nedarbojās – finansiāla situācija kļuva stabilāka, bet rezultāti vairs nebija tie labākie. Ģenerālmenedžeris sāka komandas pārbūvi, aizmainot komandas ilggadējās zvaigznes Tomasu Vaneku un Džeisonu Pominvilu. Pabeigt šo procesu viņš nepaspēja – 2012./2013. gada sezonas laikā tika atlaists Rafs, savukārt 2013./2014. gada sezonā atnāca arī paša Režjē kārta.

Lindijs Rafs, www.sportazinas.com

Lindijs Rafs | Foto: NHL

Ziemeļamerikas sporta sistēmā ģenerālmenedžera pozīcija ir nedaudz drošāka. Gan Tims Marejs, gan Džeisons Boterils, kuri nāca pēc Režjē, nostrādāja pa divarpus-trīs sezonām, treneriem tika dots īsāks laiks – divas sezonas. Kopš 2013. gada procentuāli labākos rezultātus “Sabres” uzrādīja Dena Bailsmas vadībā. Speciālists, kurš iepriekš līdz čempiontitulam aizveda Pitsburgas “Penguins”, Bufalo saņēma piecu gadu līgumu. Tolaik mediji rakstīja, ka amerikānis bija otrais kandidāts “Sabres” sarakstā pēc leģendārā kanādiešu speciālista Maika Bebkoka, taču “Triple Gold Clup” dalībnieks izdarīja izvēli par labu Toronto “Maple Leafs”, parakstot visu laiku lielāko līguma hokeja vēsturē kā treneris.

Bailsmas vadībā “Sabres” divu sezonu laikā uzvarēja 48,5% spēļu, kas ir labākais rādītājs kopš 2013. gada. Arī ar to izrādījās par maz, jo vienā sezonā “play-off” zona palika 15 punktu attālumā, bet otrajā – 17. Salīdzinājumam, Teds Nolans savā otrajā piegājienā Bufalo vienībā spēja sasniegt vien 33,7% panākumu, Fils Hauslijs – 42,1%, bet nesen atlaistais Ralfs Krīgers – 43,3%. Kopš 2020. gada jūnija ģenerālmenedžera pienākums pilda Kevins Ādamss, bet par galveno treneri kopš 17. marta strādā Dons Granato. Visus šajā rindkopā minētus “Sabres” organizācijas darbiniekus apvieno viena lieta – viņi nav spējuši palīdzēt komandai pārtraukt neveiksmju sēriju.

Ne pārāk veiksmīgi iztērētas drafta izvēles

Ņemot vērā “Sabres” rezultātus, būtu loģiski pieņemt, ka tie varētu tikt kompensēti ar labām izvēlēm draftā. Tā ir standarta situācija NHL – vājākās komandas saņem iespēju uzlabot rezultātus, savā rīcībā iegūstot labākos talantus. Taču izskatās, ka šajos gados bieži vien ir aizšauts garām. Proti, prātā uzreiz nāk Džeks Aikels, kuru 2015. gadā draftēja ar otro numuru. Amerikānis kļuvis par kluba seju un pilsētas galveno zvaigzni. Izrādījās, ka ar vienu spīdekli komandu no turnīra tabulas pagraba nepacelsi, un, iespējams, tieši kļūdainie lēmumi jauno talantu potenciāla izvērtēšanā maksāja “Sabres” nākotni.

2012. gadā Bufalo ar 12. numuru draftēja Mihailu Grigorenko, bet ar 14. – Zemgu Girgensonu. Gadu vēlāk ar astoto numuru izvēlēts aizsargs Rasmuss Ristolainens un ar 16. – Ņikita Zadorovs. 2014. gadā draftā, kurā komandai bija pieejami Leons Draizaitls un Dāvids Pastrņaks, “Sabres” izvēle krita uz Semu Reinhartu – noteikti ne sliktākais, bet arī ne labākais variants. Turpmākajos gados “Sabres” pirmajā kārtā draftēja Aleksandru Nīlanderu, Keisiju Mitelštadtu, Rasmusu Dalinu, Dilanu Kozensu un Džeku Kvinu. Šajā sarakstā grūti atrast kaut vienu zvaigzni – esošo vai topošo.

Mihails Grigeronko

Mihails Grigeronko | Foto: Bufalo “Sabres”

Tādējādi šajā laika posmā par vienīgu tiešām labu izvēli var saukt Aikelu, kurš jau debijas sezonā kļuva par vienu no uzbrukuma līderiem. Arī Reinharts ir labs NHL līmeņa spēlētājs – ne zvaigzne, bet kvalitatīvs otrās maiņas hokejists. Daļēji zvaigznes statusam, cik tas ir iespējams Bufalo apstākļos, atbilst zviedru aizsargs Dalins. Pārējie pirmajā kārtā izvēlētie hokejisti ir citā nometnē – Grigorenko tā arī nespēja nodemonstrēt savas labākās īpašības, Girgensons pēc jaunā līguma noslēgšanas tiek uzskatīts par vienu no dārgākajiem ceturtās maiņas hokejistiem, Nīlanders vispār īsti nesaņēma iespēju, Mitelštads joprojām nav nostiprinājies komandā, bet Kanādas U20 izlases kapteinis Kozenss debiju piedzīvojis vien šogad.

Šajos gados neiztika arī bez apsūdzībām par apzinātiem zaudējumiem, lai ieņemtu pēdējo vietu līgā un saņemtu maksimāli labākās izredzes drafta loterijā, ko Ziemeļamerikā sauc par tankošanu. 2014./2015. gada sezonā “Sabres” finišēja pēdējā pozīcijā, 82 mačos izcīnot vien 56 punktus. Vēl februārī pazīstams hokeja žurnālists Pjērs Lebrjūns rakstīja, ka Bufalo rīkojas nesportiski. Tā laika ģenerālmenedžeris gan šis baumas noraidīja, uzsverot, ka uzdevums bija izveidot labāku komandu, kas viņam īsti neizdevās. Ja Bufalo kaut vienu reizi apzināti gāja uz pēdējo vietu, tad klubs par to tika sodīts, jo, kā redzams, uzlabot rezultātus tas īsti nepalīdzēja.

Haotiski maiņas darījumi

Vēl viena problēma ir sastāva nestabilitāte. Kā komanda, kuras izredzes uz iekļūšanu “play-off” parasti izgaist vairākas nedēļas pirms pamatturnīra beigām, Bufalo pieturas pie izplatītas stratēģijas ar līderu aizmainīšanu. Proti, spēlētāji, par kuriem ir kaut neliela interese no citām vienībām, dodas citur, savukārt “Sabres” savā rīcībā iegūst citām vienībām nevajadzīgus hokejistus vai drafta pikus. Brīžiem tas noved pie haotiskiem maiņas darījumiem, kurus izvērtējot var redzēt, ka “Sabres” tajos noteikti nav ieguvēja.

Šeit varētu pieminēt, piemēram, aizsarga Neitana Buljē aizmainīšanu uz Vinipegas “Jets” pret sestās kārtas piku 2019. gada februārī. Dienu pirms tam “Sabres” savā rīcībā ieguva Kanādas izlases aizsargu Brendonu Montoru, “samaksājot” par viņu ar Brendonu Gulu un pirmās kārtas piku, savukārt jau šīs sezonas laikā Montors atkal mainīja lokāciju, kļūstot par Floridas “Panthers” hokejistu. 2018. gadā uz Sanhosē “Sharks” tika aizmainīts Evanders Keins, kurš katrā no trīs sezonā Bufalo rindās guva vismaz 20 vārtus, bet savā labākajā sezonā guva 28 ripas. Pret viņu tika saņemti divi piki – pirmajā un ceturtajā kārtā, kā arī Denijs O’Regans, kurš “Sabres” rindās aizvadīja vien trīs mačus un vairs nav daļa no organizācijas.

Evanders Keins, www.sportazinas.com

Evanders Keins | Foto: AP Photo/Jeffrey T. Barnes

Tas pats attiecas arī uz starpsezonā veiktiem maiņas darījumiem. 2015. gadā tika iegūts uzbrucējs Raiens O’Railijs, ar kuru parakstīja septiņu gadu līgumu. Trīs gadus vēlāk viens no “Sabres” labākajiem uzbrucējiem devās uz Sentluisas “Blues”, Bufalo saņēma trīs spēlētājus un divus pikus, bet, Vladimirs Sobotka tagad ir Čehijā, Patriks Berglunds – Zviedrijā, savukārt Teidžs Tompsons, kaut arī viņš ļoti cenšas, noteikti nav elites līmeņa uzbrucējs. Tikmēr O’Railijs turpina priecēt Sentluisas fanus, 2019. gadā izcīnot ne tikai Stenlija kausu, bet arī balvu “play-off” turnīra vērtīgākajam hokejistam. Bet vajadzēja tikai mainīt komandu.

Ir vēl viens faktors, kas noteikti apgrūtina menedžeru darbu. Proti, Bufalo kā pilsēta komforta ziņā noteikti atrodas tālu aiz Ņujorkas, Losandželosas, Pitsburgas un daudzām citām, līdz ar ko hokejisti sākumā mēģina vienoties ar kādu citu komandu. 2019. gadā ESPN anonīmi aptaujāja hokejistus par līgas vājāko pilsētu. Pirmo vietu tajā ieņēma Vinipega, kuru nosauca 42% aptaujāto, bet otro – Bufalo ar 34%. “Nedomāju, ka kāds nepacietīgi gaida braucienu uz Bufalo,” teica kāds no spēlētājiem. “Bufalo vienmēr ir auksti un tumši. Manā līgumā ir astoņas komandas, uz kuram nedrīkstu tikt aizmainīts, viena no tām ir “Sabres”,” iespaidos dalījās cits hokejists.

Līgā ir krietni vairāk par vienu hokejistu, kuru kontraktos ir punkts par maiņas aizliegumu uz Bufalo. Šādos apstākļos “Sabres” menedžeri saskaras ar situāciju, kad jau starta līnijā izvēle ir mazāka nekā citiem klubiem, bet, lai pierunātu zvaigzni doties uz šo organizāciju, krietni jāpastrādā, un, visticamāk, jāpiedāvā tādi nosacījumi, kādi netiks piedāvāti citur.

Kovidsezona kā bezspēcības paraugdemonstrējums

Par īstu katastrofu izvērtās arī šī sezona. Proti, varam izdarīt atkāpi uz Covid-19, bet arī par treneru un menedžeru darbu ir jautājumi. Proti, Zemgus Girgensons, kurš pēdējās sezonās pelnīja aptuveni pusotru miljonu dolāru, saņēma trīs gadu līgumu ar algu 2,2 miljoni dolāru sezonā un…guva savainojumu, kura dēļ šosezon laukumā nav devies un arī nedosies. Džefs Skiners, kuram ir ilgtermiņa līgums par deviņiem miljoniem dolāru sezonā, 44 mačos sakrājis 10 (!!!) punktus. Sešu miljonu alga ir Kailam Okposo, bet arī viņa statistika nav iepriecinoša – 2+11 35 spēlēs.

Ņemot vērā lielu Eiropas hokejistu daudzumu klubā, “Sabres” vadība pirms 2019./2020. gada sezonas izlēma veikt eksperimentu un uzticēt komandas vadīšanu Ralfam Krīgeram. Jau iepriekš bija šaubas par šo soli, jo speciālists ilgi atradās bez prakses, ja neskaitu īsu darba posmu ar Eiropas izlasi 2016. gada Pasaules kausā, savukārt pēdējos gados viņš vispār strādāja administratīvajā amatā Anglijas futbola premjerlīgas klubā. Un, ja pagājušajā sezonā, ņemot pēkšņu “play-off” zonas palielināšanos, Bufalo palika dažu punktu attālumā no tās, tad šī sezona ir kārtējā katastrofa un Krīgers pat nesagaidīja čempionāta beigas, jo tika atlaists.

Turnīrs tiek pabeigts ar nolemtības sajūtu – savainojumu dēļ komandai nevar palīdzēt kapteinis Aikels, aizmainīti Teilors Hols, Eriks Stāls un Kertiss Lazars. Patiesībā gan šī nolemtība nepamet Bufalo organizāciju jau vairākus gadus. Šo tēmu, protams, apspriež arī līdzjutēji. “Twitter” var atrast kāda fana izveidoto sarakstu ar top-3 pilsētām, kuras ir pelnījušas NHL komandu – Kvebeka, Hjūstona un Bufalo.

Protams, par labu nenāca arī komandas 18 zaudējumu sērija, kuras laikā līdzjutēji bijuši īpaši asprātīgi un brīžiem pat nežēlīgi.

Nav noslēpums, ka Bufalo ir zaudētāju reputācija. To apstiprina arī Kolumbusas “Blue Jackets” vārtsarga Elvja Merzļikina vārdi. Proti, kad komanda piedzīvoja astoņas neveiksmes pēc kārtas, latvietis preses konferencē daudz stāstīja par to, cik šī situācija ir nepatīkama, un beigās nāca klajā ar atziņu – “es nevēlos, lai mēs esam kā Bufalo”. No piāra viedokļa “Sabres” ir vienkārši katastrofāla reputācija, un, kas ir pats briesmīgākais – no malas izskatās, ka neviens īsti nezin, kas jādara, lai uzlabotu situāciju.

Tas, gan nenozīmē, ka Bufalo uz visiem laikiem paliks lejā. 2012./2013. gada sezonā Austrumu konferencē vietas no 13. līdz 15. ieņēma Karolīnas “Hurricanes”, Tampabejas “Lightning” un Floridas “Panthers”. 2020./2021. gada sezonā šādi izskatās labāko trijnieks Centrālajā divīzijā. Visspilgtāko kāpumu piedzīoja “Lightning”, izcīnot Stenlija kausu aizvadītajā sezonā. “Hurricanes” un “Panthers” gan ir tuvāk “Sabres” modelim, jo arī šīm vienībām bija nepieciešams laiks, lai beigās izpildītu kaut minimālo mērķi un sasniegtu “play-off” turnīru. Gan Tampabejas, gan Karolīnas, gan Floridas organizācijas ir lielisks piemērs, kā ar pareiziem un pārdomātiem lēmumiem atgriezties virsotnē.

Pieslēgties

Dienas fokusā

10/05/2021 20:31

Merzļikins par “Blue Jackets” vārtsargiem: Neviens nav muļķis, nedomāju, ka mēs abi ar Korpisalo paliksim šeit

Nacionālās hokeja līgas (NHL) kluba Kolumbusas “Blue Jackets” vārtsargs Elvis Merzļikins pēc aizvadītās sezonas izteicis komentārus par atlaisto treneri Džonu Totorellu, kā arī vērtējis komandas situāciju vārtsargu līnijā. Elvis Merzlikins…