“Liepājas” līderis Ķilps par savu spēļu skatīšanos, nevajadzīgiem zaudējumiem un laukumu skriešanu

22 gadus vecais Kristaps Ķilps pirmos soļus profesionālajā basketbolā veica “Ventspils” sastāvā, kur viņš pavadīja piecas sezonas. Tad sekoja viens gads Vācijas pēc spēka trešās līgas vienībā “Sixers” un atgriešanās Latvijā pirms 2023./2024. gada sezonas, kļūstot par “Liepājas” spēlētāju. Vēju pilsētas klubā aizsargs demonstrē līdera cienīgu sniegumu – ar vidēji 15,2 punktiem mačā viņš ir komandas rezultatīvākais spēlētājs.

Sarunā ar “Sportazinas.com” basketbolists pastāstīja par pirmo pieredzi leģionāra gaitās, “Liepājas” nevajadzīgiem zaudējumiem, mentālo sagatavotību, bezmiegu un savu spēļu skatīšanos.

“Bumbas var savākt jebkurš, ja tu ej un cīnies”

Ar tevi tiekamies plkst. 14, par ko arī ir pirmais jautājums – vai tad spēlētāji šo laiku parasti neizmanto diendusai?
Šodien bija treniņš no 11 līdz 13, paēdu pusdienas un nu jau ir divi. Parasti ap šo laiku braucu mājās. Ja ir paredzēts otrais treniņš [vakarā], tad paguļu, bet ja tikai viens, tad nē.

Divas stundas pavadītas tikai laukumā ar bumbu?
Sākumā ir video, bet atkarīgs arī no tā, kurā dienā ir nākamā spēle. Ja tā nav nākamajā dienā, tad būtu vēl svaru zāle un tad tikai basketbols. Šodien [saruna notika 9. janvārī] bija video un basketbols, tas arī viss, tikai viens treniņš un vakars ir brīvs.

Ko parasti dari brīvos vakaros?
Kā kuro reizi, citreiz neko, citreiz palieku mājās, ja ir kāda interesanta filma, tad ar draudzeni aizeju uz kino vai uz kādu restorānu paēst. Pārsvarā baigi neko nedaru.

Tiekamies brīdī, kad “Liepājas” bilance ir 8-8, kas dod devīto vietu LIBL. Cik tā atbilst komandas spēkam?
Teiksim tā, esam tur, kur tagad esam. Neesam tālu no “play-off” zonas, esam tieši aiz tās. No devītās vietas līdz sestajai nav daudz, divas uzvaras un tikpat labi vari būt sestais. Tāpēc mums katra spēle ir svarīga. Priekšā esošām komandām ir par vienu uzvaru vairāk un ir iespējas uzkāpt augstāk. Varētu teikt tā – mums ir svarīgi uzvarēt tās spēles, kuras mums ir jāuzvar.

Cik no astoņiem zaudējumiem varētu nebūt?
Es noteikti teiktu, ka mačs pret “Viimsi” [zaudējums izbraukumā ar 73:78], tur mums tiešām nevajadzēja zaudēt. Mājās pret “Kalev/Cramo” zaudējām ar -3, abi mači pret “VEF Rīga”, pirmo mēs mājās zaudējām ar dažiem punktiem [78:85], vēl tā pēdējā, kas bija, tur mums vajadzēja uzvarēt [76:86]. Pārējās, es nezinu.. Mēs šosezon izbraukumā spēlējam slikti, jo izbraukumos ir tikai divas uzvaras.

Ar ko tas varētu būt saistīts?
Grūti teikt. Laukums tas pats, bet.. It kā jau viss ietekmē – laiks ceļā, piemēram, uz Igauniju jābrauc 5-6 stundas un tu atbrauc uzreiz uz spēli, uzreiz dodies laukumā iesildīties.

Vai taisnība, ka katrā vietā grozi ir savādāki un tiem jāpiešaujas?
Jā, atkarīgs no stīpām. Liepājā stīpas ir ļoti mīkstas, mēs šeit trenējamies katru dienu un zinām, ka, ja trāpīsi pa stīpu, tad tā bumba varbūt iekritīs iekšā. Rīgā olimpiskajā centrā stīpas ir tik cietas, ka tu met, un bumba var atlekt pat līdz centram. Tāpēc katrā arēnā jāpierod, jāsaprot, kāds ir tas grozs.

Kad pievienojies “Liepājai”, teici, ka tev ir svarīgi aizvadīt kvalitatīvus un profesionālus treniņus. Kas ar to bija domāts?
Iepriekšējo sezonu pavadīju Vācijā un tur tie treniņi nebija augstākajā līmenī. Piemēram, varēji pats aiziet uz svaru zāli, bet nebija trenera. Arī basketbola treniņi, individuālie – nebija labā līmenī. Tāpēc kad es runāju ar Artūru Visocki-Rubeni, pieminēju, ka gribu trenēties profesionālajā līmenī. Zināju, ka Liepājā tāds ir, jo iepriekš pie trenera biju gan [U18] izlasē, gan “Ventspilī”. Arī parunāju ar džekiem, kuri spēlēja šajā komandā pagājušajā sezonā, neviens neko sliktu neteica, visi teica tikai to labāko.

Kvalitatīvie treniņi – kādi tie ir?
Lai nav viens un tas pats, ka tu zini – atnāksi pirmdien uz treniņu, un tur būs tas, tas un tas. Atnāc, un katru dienu ir kaut kas savādāks. Tu vari visu kaut ko darīt, pilnveidot – par to es runāju.

Tev šosezon ir laba statistika arī atlēkušajās bumbās [4,7] un piespēlēs [4,6]. Vai pāreja uz “Liepāju” tev palīdzēja atvērties?
Domāju, tas ir pateicoties treneru uzticībai. Treneris eksperimentē, man sanāk daudz spēlēt ar bumbu, ja daudz spēlē ar bumbu, tad nāk arī punkti un piespēles. Bet labi, bumbas jau var savākt jebkurš, ja tu ej un cīnies. Par piespēlēm – viens ir jāatdod, bet cilvēkam arī jāiemet, tāpēc jāsaka paldies arī komandas biedriem, ka iemet iekšā, kad es piespēlēju. Treneris uzticas, un man šī ir pirmā sezona, kad spēlēju par saspēles vadītāju.

Kristaps Ķilps | Foto: Ģirts Gertsons

“Grūtākais ārzemēs ir tas, ka nevari satikt draugus un radiniekus”

Pāreja uz Vācijas trešo līgu bija vēlme pamēģināt kaut ko jaunu?
Ventspilī biju pavadījis deviņus gadus un vienkārši gribējās kaut ko pamainīt. Aizbraucu tur un arī sapratu, kā tas ir būt par leģionāru. Ja spēlē Latvijā, tad tu esi mājās. Ārzemēs radinieki un draugi nav divu stundu brauciena attālumā. Vācijā biju ar draudzeni. Ir savādāk, kad svētkus svin divatā. Arī kā uz spēlētāju skatās savādāk – nevari vienā spēlē iemest, bet otrā – nē.

Kam ir grūtāk pielāgoties – leģionāra statusam vai dzīvei ārzemēs kā tādai?
Man bija labi komandas biedri, nejutu tā, ka ar mani nerunā vai esmu atstumtais, man Vācijā arī palicis viens labs draugs. Laikam grūtākais bija tas, ka tu nevari satikt draugus un vecākus. Nezinu, kā būtu, ja es būtu pilnībā viens. Bet man bija draudzene, mēs daudz ko darījām kopā, arī ar komandas biedriem ik pa laikam. Tā kā vienīgais ir tas, ka nevari satikt tuviniekus. Nebija kāds liels spiediens tādēļ, ka esmu leģionārs, mēs tur bijām vairāki.

Pēc šīs pieredzes nav pazudusi vēlme vēl kaut kad doties uz ārzemēm?
Protams, ka gribētos. No sākuma sevi jāpierāda Latvijas-Igaunijas līgā, nav šeit slikts līmenis! Nospēlēt divas sezonas šajā turnīrā un tad, ja būs piedāvājumi, tad kāpēc gan nepamēģinātu.

Cik Vācijas trešās līgas līmenis ir salīdzināms ar LIBL?
Mēs pagājušajā sezonā zaudējām pusfinālā komandai, kura pēc tam uzvarēja tajā līgā. Ar šo “Liepāju” mēs tajā līgā visus uzvarētu ar +20. Nav tur tas līmenis augstākais. Protams, ir labas komandas, tā, kurai mēs zaudējām un kura uzvarēja trešajā līgā, viņi arī otrajā līgā spēlē labi.

Stila ziņā ir kaut kādas atšķirības?
Vācijā atļauj spēlēt diezgan agresīvi, lai gan citreiz nesaprot, par ko ir piezīme. Bet tā ir daudz kur – tev atļauj, atļauj, un tad tev pēkšņi dod [piezīmi]. Tur tā interesanti – sākumā tiešām nevarēju saprast, kā viņi tiesā. Dod nesportiskās par kaut ko, par ko tās dot nevajadzētu. Kad pierod, tad ir jau OK.

“Spēles laikā liekas, ka esi darījis pareizi, tad redzi atkārtojumu un saproti, ka visu izdarīji nepareizi”

“Liepājas” spēlēs tu vienmēr esi pamanāms ar lielu enerģiju. Tas ir uztrenēts, vai iedzimts?
Tāds esmu no bērnības, jau maziņš biju enerģisks. Man liekas, tas tev vai nu ir, vai nav. Cits var būt mierīgs, neizrāda emocijas, es esmu tas, kurš izrāda emocijas. Varbūt brīžiem par daudz un to darīt nevajadzētu.

Cik izspiests parasti esi pēc spēlēm?
Ja zaudē, tad savādāk, ja uzvar, tad, protams, arī ir nogurums, bet ne tik liels. Ir spēles, pēc kurām vienkārši aizej mājās, nogulies uz dīvāna un neko negribi darīt. Atkarīgs arī no tā, cik tu spēlē, kāda tev spēle bija, ja uzvar, tad nogurums aizmirstas. Es gan uz mājām neko neņemu. Ja zaudējam, tad ģērbtuvē padomājam, izeju ārā no zāles un viss. Uzskatu, ka nav uz mājām jāņem līdzi sliktas emocijas.

Treneri pēc spēlēm nekad neguļ, nav svarīgi, uzvara vai zaudējums. Kā tas ir tev?
Man arī īsti vienalga, tāpat nevaru aiziet gulēt uzreiz, ir grūti. Ja parastu eju gulēt ar 12, tad pēc spēlēm var sanākt doties gulēt divos vai trijos naktī. Nenāk tas miegs, jo adrenalīns vēl ir. Tad vienkārši kaut ko skaties telefonā vai televizorā un gaidi, kad uznāk miegs.

Vai skaties arī savas spēles?
Jā, parasti mēģinu noskatīties visu spēli. Arī treneris iesaka, lai ierauga ne tikai labas, bet arī sliktas epizodes, kur tu esi pieļāvis kļūdas vai izdarījis ne tā. Un tad tu skaties un analizē. Jo spēles laikā liekas, ka esi darījis pareizi, un tad skaties mājās televizorā savu spēli un saproti, ka visu izdarīji nepareizi. Pēc tam, protams, arī treneri mums parāda video.

Gandrīz katrā spēlē pieļauju kļūdu, pēc tam skatos video un domāju, kāpēc man tur vajadzēja šādi nospēlēt. Bet tajā situācijā laukumā tev jau nav desmit sekundes, lai pieņemtu lēmumu – ir sekunde un jādara. Pēc tam, protams, skaties, un saproti – nebija nekādu variantu, ka piespēle izies cauri. Un tad tu nākamreiz mēģini atcerēties šādas situācijas un šādu piespēli neizdarīt.

Bieži vien spēles pret “VEF Rīga” ir līdzīgas, bet uzvar tieši viņi. Kāpēc tā?
Viņi ir pieredzējušāki, bet mēs esam salīdzinoši jauna komanda. Mums komandā ir basketbolisti, kuriem ir 20-23 gadi, bet pretī nāk spēlētāji pie 30 gadiem. Mēs kaut kur sastresojam, un viņi nospēlē mierīgāk, jo ir ar lielāku pieredzi. Domāju šis ir iemesls.

Piemēram, ja identiskā epizodē ieliek 20 un 30 gadus veco basketbolistu, tad otrais nospēlēs mierīgāk nekā pirmais, jo viņš jau ir bijis šādās epizodēs un viņš zina, kā darīt un ko darīt.

Vai tādu epizožu pieredzi var iegūt caur treniņiem?
Domāju, ka tikai caur spēlēm. Treniņos tu vari cik vien gribi trenēties, bet spēlē tas ir savādāk. Uzskatu, ka tas nāk caur spēļu situācijām. Treniņos nav tik liela atbildība – ja tu treniņā zaudē, tad tabulā pie zaudējumiem nebūs +1. Caur spēlēm var dabūt vislabāko pieredzi.

Kristaps Ķilps | Foto: Ģirts Gertsons

“Esam jauni un gribam sevi pierādīt – tas ir mūsu komandas pluss”

Kā tu varētu raksturot komandas sniegumu – kādu basketbolu mēģina spēlēt “Liepāja”?
Ātru, agresīvu, ar agresīvu aizsardzību. Mēģinām dabūt vieglos punktus, kuri nāk ātrajos pretuzbrukumos. Esam jauna komanda un mēs skrienam.

Par jaunajām komandām bieži saka, ka tur ir emociju karuselis, kas tiek minēts kā mīnuss. Bet kādi ir plusi jaunajai komandai?
Par karuseļiem – tā ir, mums arī bija, kad viss iet labi, un tad nāk “Viimsi”, zaudējam tur, kur nevajag un ejam uz leju. Par plusiem – esam jauni un gribam sevi pierādīt, cenšamies laukumā izdarīt visu, ko varam.

Pēdējā laikā daudz runā par fizisko sagatavotību. Cik daudz uzmanības “Liepājā” pievērš šim elementam?
Es varu teikt tikai par profesionālo sportu un Liepājā man nav, par ko sūdzēties. Jūtos ļoti labā formā, arī Ventspilī viss bija labi. Varbūt jaunieši 15-16 gadu vecumā nav attīstījušies un tāpēc ir runas par to, ka viņiem ir slikta sagatavotība. Bet kad tu nobriesti un nokļūsti profesionālajā komandā, tev vismaz 2-3 reizes nedēļā ir svaru zāle vai manēža, un tu nevari būt fiziski negatavs, ja tu to dari desmit mēnešus no vietas.

Vēl viena lieta, ko bieži piemin Latvijas sportistu sakarā, ir mentālā sagatavotība. Cik tam ir pievērsta uzmanība?
Pieredzējušie basketbolisti jau paši zina, kā sevi sagatavot spēlei. Ar jaunākiem spēlētājiem ļoti labu darbu dara treneris. Artūrs nav tas, kurš uz tevi bļaus virsū pēc kļūdas. Viņš mierīgi pateiks, un tad spēlētājiem arī vieglāk. Ja uz tevi bļauj, tad tev ir bail kaut ko darīt – tiklīdz noķer bumbu, gribi to uzreiz atdot citam, lai uz tevi nebļauj.

Liepājā šajā ziņā viss ir labi – dod iespējas jaunajiem spēlētājiem, un ja viņš nokļūdās, viņu nesoda un uz viņu nebļauj – pēc tam mierīgi paskaidro, nākošajā dienā parāda video, ka šajā epizodē vajadzēja nospēlēt šādi. Par sevi arī varu pateikt – mani neņem nost no laukuma pēc pirmās kļūdas. Ja uztaisi divas-trīs kļūdas, tad loģiski [ka noņems]. Bet nav tā, ka rāda video, bļauj vai rāda ar pirkstu, ka tu esi tāds un tāds. Treneris pasauc malā, atver datoru un parāda – tu nospēlēji šādi, bet nākamreiz, lūdzu, nospēlē savādāk. Nākamajā spēlē mēģini tā izdarīt, tev sanāk un tu saproti, ka turpmāk jāspēlē šādi un viss būs kārtībā.

Tu jau pats atceries, kurās epizodēs esi kļūdījies. Ja nākošajā spēlē ir līdzīga epizode, tu to atceries. Nav tā, ka ir nenormāli daudz kļūdas un tev par visām jāatceras. Tev pasaka par 2-3 epizodēm, un tu atceries, un kad laukumā ir tāda epizode, tad tu vienkārši izdari pareizi.

Vai taisnība, ka basketbolists pirms spēles var saprast, ka nebūs labi?
Ir bijis tā, ka nejuties labi, vai iesildies un jūti, ka kaut kas nav kārtībā. Bet gadās arī tā, ka pirms spēles sajūta, ka nav labi, un tad pienāk spēle un tu met iekšā visu pēc kārtas. Tas ir kā kuram.

Ja spēle sākas un tu aizmet garām vai nokļūdies, nevar domāt, ka tas ir tādēļ, ka arī iesildīšanas laikā viss lidoja garām. Tu pats sev to galvā uzprogrammē. Ja nevari iemest, tad sāc strādāt aizsardzībā, atņem kādu bumbu, iemet no apakšas un pēc tam tev viss aizies. Tu iemetīsi trojku vai pustālo un aizies. Man liekas, ka tas viss ir galvā.

“Ja tu iemet 30 punktus un zaudē, tad kāda no tā jēga?”

Tavā iemestu punktu grafikā šosezon ir vairāki “kalniņi”. Kāpēc tā?
Ir spēles, kad es sametu vairāk, ir, kad kāds cits komandas biedrs. Mums nav tā, ka divi spēlētāji met pa 20. Mums ir tā, ka vienā spēlē es iemetu 10-15, Roberts Freimanis iemet 10-15 vai Emīls Krūmiņš iemet 20. Otrajā spēlē pilnīgi citi trīs spēlētāji iemetīs 20, un mums būs pa desmit. Tas patīk, ka nav divi izteikti līderi, un arī pretiniekiem ir grūtāk, ja pieci spēlētāji var iemest desmit un uz augšu.

Labāk tā, nekā viens vai divi iemet 20, tad arī atmosfēra komandā ir labāka, jo vairāk cilvēku pieskaras bumbai. Tad arī visi gribēs spēlēt aizsardzībā un uzbrukumā. Ja iemet tikai viens vai divi, un pārējiem visu laiku jāskrien, nepieskarties bumbai, tas arī vairs nav patīkami.

Ja ir viens vai divi līderi, tad visi zina, no kā gaidīt rezultātu. Nav tā, ka, ja līderis katrā spēlē ir cits, tad var gadīties brīži, kad nevienam neies spēle un rezultāts izpaliks?
Parasti jau komandā ir kāds nosacīts līderis, tas tikai nenozīmē, ka viņam visu laiku jāmet tie 20 vai 25 punkti. Ja ir līdzīga spēle, tad viņš iemetīs desmit punktus, paņems bumbu izšķirošajā situācijā, mēģinās izveidot uzbrukumu, vai nu pats iemetīs, vai iedos komandas biedram.

Vai pēc veiksmīga sezonas sākuma jūtu lielāku “uzmanību” no pretinieku spēlētājiem?
Sezonas sākumā vienmēr ir tā, ka nav vēl uztaisīts skautings. Pirmo reizi šo izjūtu, kad spēlējām mājās pret “Kalev/Cramo”. Viņi vispār mūs baigi sedza, bet jūtu, ka ir grūti. Tagad arī mēģina neļaut izmest, sedz savādāk. Sezonas vidū tā ir, un sezonas beigās būs vēl grūtāk, jo sāksies “play-off” un pret vienu un to pašu komandu būs jāspēlē vairākas reizes.

Tajā pašā laikā pretinieks spēlē kaut kādu aizsardzību, sedz mani un būs brīvs kāds cits komandas biedrs. Galvenais jau ir, lai komanda uzvar – ja tu iemet 30 punktus un zaudē, tad kāda no tā jēga? Labāk iemet 10-15 punktus un komanda uzvar, tas ir daudz vērtīgāk.

Kam jānotiek, lai tu varētu pateikt, ka šosezon esi progresējis?
Jāspēlē vienā līmenī visu sezonu, tas nozīmētu, ka paliec labāks. Lai nav pa augšām un pa lejām, lai spēlē vienā līmenī. Ja vēl sezonas beigās dabū medaļu, tad vispār ir pilns komplekts.

“Uz mani var uzbļaut, ja vajag”

Pie Visocka-Rubeņa esi spēlējis jau iepriekš, vai viņš šajos gados ir mainījies?
Baigi nē. Artūrs vienmēr bijis mierīgs treneris, viņš nekad nav bijis tas, kurš pārmet vai bļauj. Protams, ja pa tēmu, tad vajag, tu esi pelnījis. Kļuvis pieredzējušāks, bet uzvedības ziņā noteikti nē, neko sliktu nevaru pateikt.

“Liepājas” spēlēs arī mierīgs treneris ik pa laikam ir nokaitināts, cik bieži tas ir treniņos?
Nav bieži tā, ka aptur treniņu un bļauj uz mums vai liek skriet laukumus. Varbūt vienu reizi sezonas laikā tā bija, ka mēs kaut ko nevarējām izdarīt, kļūdījāmies un bija jānoskrien laukumi. Artūrs nav tāds, kurš liks skriet, viņš mēģina paskaidrot. Nav tā, ka tu kļūdies, un tagad tiec sodīts. Ja kļūdies vienu reizi, viņš paskaidro, kas bija nepareizi un pasaka, kas jāizdara.

Ar Artūru runāju pirms sezonas, un viņš teica, ka ar mūsdienu jauniešiem kliegšana vairs nestrādā. Vai laukumu skriešana ir efektīva?
Tas var būt uz emocijām, citreiz tu [treneris] esi dusmīgs, nu cik var? Davaj, nostājamies uz līnijas un noskrien divus laukumus. Ja nedomā ar galvu, tad vismaz lai kustas kājas. Bet arī – ir spēlētāji, uz kuriem tu nevari bļaut, bet ir tādi, uz kuru tu bišk uzbļauj un viņš saņemas. Ir tādi, kuri pēc tā nevar uzspēlēt. Bet noteikti jā, vairs nav tā, ka bija pirms desmit gadiem, kad bija normāli, ka bļauj.

Visockis-Rubenis par Šiliņa algas četrkāršošanu, attiecībām ar Gailīti un “psiholoģiskām spēlītēm”

Kāda tipa spēlētājs esi pats?
Neesmu no tiem, ka pēc tam vairs nevaru uzspēlēt. Varbūt brīžiem pat ir tā, ka, ja nevaru kaut ko izdarīt, tad jāuzbļauj un es saņemos. Uz mani var uzbļaut, ja vajag.

Kā jānoslēdzas sezonai, lai tu to varētu saukt par veiksmīgu?
Mums ir mērķis tikt kausa finālā, LIBL “play-off” un izcīnīt LBL medaļās, tad sezona būtu izdevusies.

Cik no sava potenciāla “Liepāja” parādījusi, ja par atskaites punktu ņemam janvāra pirmo pusi?
Esam jauna komanda un varam progresēt vienmēr, mums visu laiku ir, kur augt, katrā spēlē un katrā treniņā. Visu savu potenciālu noteikti vēl neesam parādījuši.