Normunds Sējējs: Šādās spēlēs jātur sevi rokās, jāmāk savaldīties un “bišķiņ” piedomāt

Hokeja treneris Normunds Sējējs pēc Latvijas hokeja izlases pirmā mača Pekinas olimpiskajās spēlēs sarunā ar “sportazinas.com” atzina, ka sākums valstsvienībai neizdevās, taču cīņas turpinājumā komanda demonstrēja visai saturīgu un kvalitatīvu sniegumu.

Jau ziņots, ka šorīt Latvija Pekinā ar 2:3 zaudēja Zviedrija, mača gaitā atradoties iedzinējos ar 0:3. Vārtus Latvijas izlases labā guvuši Renārs Krastenbergs un Nikolajs Jeļisejevs. Nākamo spēli Harija Vītoliņa vadītā komanda aizvadīs rītdien plkst. 15:10 pret Somiju.

“Zviedri tomēr ir diezgan laba un spēcīga komanda. Viņiem ir ļoti laba vietējā līga, daudzi hokejisti spēlē ārzemēs – Šveicē, KHL, jebkur visā pasaulē. Ir no kā izvēlēties un ir ko paņemt. Tomēr jāatzīst, ka no mūsu puses bija diezgan cienīga spēle. Varbūt sākumā mazliet kūtri spēlējām uzbrukumā, tieši tāpēc atļāvām zviedriem daudz uzbrukt, jo paši uzbrukumā spēlējam maz. Aktivitāte nebija tik liela, bet pēc tam saņēmāmies un trešajā periodā sniegums jau bija labāks. Zviedri sāka domāt par aizsardzību un rezultāta noturēšanu, bet mums veidojās labāki uzbrukumi. Kas man nepatika – šādās spēlēs jātur sevi rokās, jāmāk savaldīties un bišķiņ piedomāt. Bija daudz neattaisnotu noraidījumu, tie, kuri nebija vajadzīgi. Tas arī kaut kur atņem spēkus dažiem hokejistiem [kuri spēlē mazākumā], savukārt citi netiek laukumā. Tajā pašā laikā iemetām labus golus vairākumā. Spēle nebija slikta.

Mazliet nesapratu tiesnešu darbību. Pēc mūsējo otrajiem vārtiem no zviedru puses bija dažas epizodes, kuros bija jābūt noraidījumiem. Trīs minūtes pirms spēles beigām divas minūtes iedeva Rodrigo Ābolam, it kā par sitienu galvā. Jā, viņš aizķēra, bet, ja mēs paskatāmies uzmanīgi, tad pēdējās sekundēs, kad Uvis Balinskis varēja panākt neizšķirtu, pret viņu bija tieši tāds pats sitiens galvā, kādu izdarīja Ābols. Nav atšķirības, spēles sākums vai beigas – ja esi tiesnesis, tad identiskās epizodēs jādod noraidījums. Varbūt tas bija respekts pret turnīra favorītiem. Ja reiz noraidījums ir, tas ir jādod.

Mārtiņa Karsuma un Mika Indraša palikšana ārpus pieteikuma ir treneru korpusa lēmums. Es nezinu visas nianses, kādas bija treneru domas. Ir spēlētāju izvēle un tā ir treneru ziņā – kuru izvēlēties un kurš spēlēs kurā virknējumā, ņemot vērā taktiku un komandas uzdevumus. Ne katrs spēlētājs iekļaujas jebkurā taktikā, tas ir tikai un vienīgi trenera izvēle, kurus hokejistus viņš iekļaus sastāvā, un kurus nē.

Jāsaprot, ka šie hokejisti ilgi nav spēlējuši kopā, jo viņiem bija tikai viens treniņmačs pret Dāniju. Labi, ka tā spēle bija, tomēr pēc oficiālā mača būs labāk – hokejisti ieskrējušies, uztraukums pagājis. Mums ir diezgan labi uzbrucēji, manā vērtējumā izlases uzbrukums ir spēcīgāks par aizsardzību. Uzbrucējiem vajadzētu spēlēt aktīvāk un ņemt to spēli uz sevi. Tad arī būs vieglāk spēlēt aizsardzībā un veidot momentus, jo spēle norisināsies pretinieku zonā. Kad mēs pret Zviedriju sākām vairāk uzbrukt, pretinieki sāka domāt par aizsardzību, spēle izlīdzinājās un momenti veidojās. Puiši ir atraisījušies, nervozitāte pagājusi un tālāk būs labāk.

Protams, dēla Naura debija olimpiskajās spēlēs ir visai īpašs moments. Ne es biju domājis, ne viņš pats bija cerējis, bet situācija tā salikās, ka aizbrauca un pat tika pamatsastāvā. Tas, ka viņš tur dažas maiņas aizvadīja un atzīmējās protokolā, ir īpašs moments. Liels prieks par viņu, ka 20 gados ticis lielajā izlasē. Pirms spēles nesazvanījāmies, viss notiek savā gaitā, ko lieki traucēt? Kādi padomi, viņš jau ir pieaudzis cilvēks. Parasti iespēju robežās sazināmies pēc spēlēm, apspriežam, ko viņš darījis labi, ko ne tik labi. Vakar vakarā uzrakstīju, lai kārtīgi izguļas un sagatavojas spēlei. Domāju, šodien vakarā sazvanīsimies un aprunāsimies, kādas ir sajūtas, kā viss bija. Daudz viņš nespēlēja, bet uztraukums tāpat ir, un komandas kopējā rezultātā viņš deva nelielu ieguldījumu. Ko tur mācīt, komandā ir treneri, kuri stāsta, ko darīt un kā darīt, es varu tikai emocionāli atbalstīt.”