Paldies, kapteini!

Baltkrievijas atklātā čempionāta 2005./2006. gada sezona. Šo rindu autors, būdams pusaudzis, Liepājā vēro spēli starp vietējo “Metalurgu” un “Rīgu 2000”. Vienā brīdī pie mājinieku vārtiem izlaužas jaunietis ar 16. numuru un režģi, jo viņam tobrīd nav pat 18 gadi, un izdara metienu, kas trāpa pa “Metalurga” vārtu pārliktni. Uz muguras šim spēlētājam ir rakstīts “Daugaviņš”.

Grūti pateikt, kāpēc tieši šī epizode tik palikusi manā atmiņā, ka to atceros arī gandrīz pēc 20 gadiem. Ne par vienu citu Latvijas spēlētāju man tādu atmiņu nav, kas vien parāda, kāpēc Kaspars Daugaviņš kā hokejists bija īpašs un kāpēc viņa lēmums beigt karjeru tiešām kļuva par šoku – ne tikai man, bet arī daudziem hokeja līdzjutējiem.

Vismazāk es gribētu, lai šis teksts izskatītos pēc nekrologa, bet Daugaviņš tiešām ir hokejists, par kuru var pateikt tikai labu. Hokejists, kurš nekad nebija iekūlies nekādos skandālos, kurš allaž bija atsaucīgs sarunās ar medijiem, turklāt runāja tieši un atklāti, tajā pašā laikā saglabājot cieņu pret visiem apkārtējiem. Arī man pašam bijušas dažas izdevības aprunāties ar Kasparu un uzbrucēja atbildes allaž bija jēgpilnas – mēs, žurnālisti, to ļoti novērtējam.

Hokejista karjeras laikā Daugaviņš izgāja cauri visiem posmiem, kuriem iziet cauri gandrīz jebkurš vīrietis. Bija gan cigāri uz “Arēnas Rīga” laukuma pēc U18 izlases mājas triumfa pasaules čempionāta pirmajā divīzijā, kas nozīmēja ceļazīmi uz eliti. Bija kautiņš pieaugušo izlases treniņā ar veterānu Aleksandru Semjonovu, jo tobrīd 17 gadus vecais hokejists nebija mierā ar kaut kādu epizodi, iespējams, arī ar šo izpelnoties Oļega Znaroka uzmanību un vietu izlasē mājas pasaules čempionātā.

Bija došanās uz haizivju vidi Ziemeļamerikā un spēlēšana pasaules hokeja kalna virsotnē – Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Tagad varam spriest, kas būtu, ja būtu, pirmkārt, protams, runājot par epizodi 2012./2013. gada sezonas Stenlija kausa fināla pirmajā spēlē, kad Kaspars trešajā papildlaikā trāpīja pa Čikāgas “Blackhawks” vārtu stabu, viņa pārstāvētajai Bostonas “Bruins” vēlāk šo spēli arī zaudējot. Vēlāk bija arī brieduma gadi, pusmūža krīze un tā pārvarēšana.

Netrāpīts metiens, kas Daugaviņam, iespējams, maksāja Stenlija kausu un NHL karjeru

Par Daugaviņu savā profilā lieliski izteicies Juris Miņins, norādot ka Kaspara karjeru pat heiteri nevar nosaukt par neveiksmīgu. Jo Eiropas hokejā Kaspars daudzus gadus bija stabila vērtība, un tas, ka daudzus gadus bija rezultatīvs Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), arī daudz pasaka par viņa līmeni. Jā, lai kāda attieksme pret šo turnīru būtu tagad, nevar neatzīt, ka tā bija viena no vadošajām līgām Eiropā un Kaspars tajā bija pamanāms, turklāt spēlējot dažādās komandās.

Karjeras beigu momentos parasti mēdz atskatīties uz paveikto un tā, tāpēc ko pateikt par Kasparu Daugaviņu?

Stāstīt par to kāds viņš liels malacis – kapteinis, rezultatīvs hokejists, ticis līdz NHL un tā… tas tāpat būs statistikas datubāzēs.

Kas nebūs – tas, ka Daugaviņš… pic.twitter.com/UYALwFV5pY

— Ar segvārdu Miņins 🏴‍☠️ (@juris_8) November 25, 2024

Līdzjutējiem šķiet, ka izlases pārstāvēšana ir katra hokejista svētais pienākums, taču ticiet – katram hokejistam pēc sezonas ir tūkstotis un viens iemesls, lai to nedarītu. Būsim godīgi, ko jūs izvēlētos pēc astoņu mēnešu darba praktiski bez atpūtas? Doties ilgā atvaļinājumā, vai pagarināt sezonu, rupji izsakoties, vēl par diviem mēnešiem? Kasparam tādu jautājumu nekad nebija, un viņš allaž bija gatavs pārstāvēt arī izlasi, ja to ļāva veselība.

Starp 2017. un 2021. gadu Daugaviņa karjera izlasē tika iepauzēta, jo viņš izlaida 2018. un 2019. gada pasaules čempionātu, savukārt Covid-19 čempionāts viņam sanāca visai neveiksmīgs. Buksēšana turpinājās arī pēc tam, kad izlasi pārņēma Harijs Vītoliņš, uzbrucējam nespējot demonstrēt savas labākās īpašības, kā rezultātā uzreiz pēc 2022. gada olimpisko spēļu hokeja turnīra pēdējā mača Kaspars kopā ar Lauri Dārziņu paziņoja par karjeras beigām izlasē.

Tobrīd tas varbūt netika uztverts tik nopietni, kā pirms pāris dienām, jo bija skaidrs – 2022. gada februārī pieņemtais lēmums ir emocionāls un varētu arī tikt mainīts, turklāt Kaspars paziņoja par aiziešanu no izlases, ne no hokeja vispār. Savukārt šonedēļ pieņemtais lēmums ir racionāls un skaidrs, ka savu pēdējo maču Daugaviņš jau ir aizvadījis un viņu turpmāk redzēsim, iespējams, tikai kādos veterānu turnīros.

Tomēr līdz īstajam karjeras beigām vēl bija palikusi viena neizpildīta lieta, un 2023. gada pavasarī kļuva zināms, ka kapteini atkal varēsim redzēt izlasē. “Pagājušajā gadā ar Lauri [Dārziņu] pie manis mājās sēdējām dīvānā un skatījāmies pasaules čempionātu – bija sajūta, ka gribas būt laukumā un palīdzēt. Protams, ka Rīgā notiek čempionāts, mājas sienas, sieva ar meitām grib paskatīties hokeju pie pilnām tribīnēm,” par atgriešanos izteicās uzbrucējs, arī norādot, ka palikusi škrobe par to, ka pēdējie čempionāti nobraukāti pa tukšo.

Daugaviņš: Pērn ar Dārziņu sēdējām dīvānā un skatījāmies PČ – bija sajūta, ka gribas būt laukumā

Un tad 2023. gada maijā tika rakstīta jauna, spilgta lappuse Latvijas hokeja vēstures grāmatā ar nosaukumu “Sapņu komanda”, un par šīs komandas kapteini kļuva neviens cits kā Daugaviņš, kurš parādīja, ka savā vecumā viņš laukumā var būt noderīgs ne tikai ar padomiem un atbalstīšanu, bet arī ar rezultativitātes punktiem. Septiņi (3+4) punkti desmit spēlēs un pasaules čempionāta bronza. Kā arī atzinības vārdi līdzjutējiem un izcils komentārs par no autogrāfu sniegšanas nedaudz piekusušo roku.

Daugaviņš par ažiotāžu: Autogrāfu roka jau nedaudz piekususi

Par Kaspara pēdējo turnīru izlasē kļuva Rīgā augusta beigās notikusī olimpisko spēļu kvalifikācija, kurā Latvija tika pie ceļazīmes uz 2026. gada Milānas olimpiādi. Un laikam tas ir brīdi, par ko daudzi sapņo, bet piedzīvo vien daži – karjeru izlasē noslēgt savās mājās ar panākumu un kļūšanu par turnīra vērtīgāko spēlētāju (MVP).

Kā jau minēts iepriekš, Daugaviņš nekad neklusēja, ja viņu kaut kas neapmierināja, bet viņš savu viedokli spēja izteikt korekti. Jau pēc bronzas izcīnīšanas uzbrucējam bija diezgan atklāts monologs par sajūtām, ka hokejs Latvijā mirst, par to, ka hokejistiem no Latvijas ir grūtāk izsisties līdz vadošajām līgām nekā spēlētājiem, kuru pasēs ir ierakstīta kāda no hokeja valstīm. Un šeit ir liela atšķirība starp nīdēšanu un situācijas racionālu aprakstīšanu. Proti, Kaspars nesaka, ka viss apkārt ir slikti, vienkārši konstatē un pieņem to faktu, ka latviešiem ir jāstrādā vairāk nekā nosacītiem zviedriem vai kanādiešiem, lai liktu par sevi runāt.

Daugaviņš: Iepriekš likās, ka mūsu spēle Latvijā mirst, bet mēs atgriezām ticību hokejam

Mēs vēl nezinām, kādā statusā Daugaviņš paliks hokejā un vai viņš tajā paliks vispār. Hokejam kapteinis atdevis visu un tagad noteikti ir pelnījis vienkārši pavadīt laiku ar ģimeni, kura daudzus gadus bijusi faktiski cietēju lomā un tāda ir daudzu sportistu realitāte – kamēr tu priecē citus cilvēkus, pašiem tuvākajiem uzmanības var nepietikt. Par ko man nav šaubu, lai ko Kaspars darītu pēc karjeras beigām, viņam noteikti sanāks. Jo ar šādu profesionālismu, darba ētiku un spēju atzīt savas kļūdas savādāk vienkārši nevar būt. Lai izdodas, Kaspar!