“Zemgale/LLU” vārtsargs Vītols par atšķirīgiem hokeja līmeņiem, spēlēšanu izlasē un mūzikas veidošanu

21 gadu vecais Ēriks Vītols ir “Zemgale/LLU” pamatvārtsargs. Šī sezona ir saspringta gan komandai, gan pašam ripu ķērājam, jo jelgavnieki spēlē ne tikai “Optibet” hokeja līgā (OHL), bet arī Somijas pēc spēka otrajā līgā (“Mestis”). Sarunā ar “sportazinas.com” hokejists salīdzināja hokeja līmeni abās līgās, pastāstīja par nākotnes plāniem, kā arī atklāja, kā viņš atpūšas no hokeja.

Puse sezonas aiz muguras. Vai neesi noguris no tā traka ritma, kāds jums ir šosezon?
Nē, tas ir diezgan patīkams ritms. Daudz spēļu, viss ir ļoti forši, esmu apmierināts ar to, kas mums ir tagad.

Kas jaunajiem spēlētājiem vairāk vajadzīgs – treniņi vai spēles?
Viennozīmīgi tas ir spēles. To skaits ir ļoti nozīmīgs, spēlēs ir tādi momenti, kurus nav iespējams atveidot treniņos, spēles parādā to labāko.

Šosezon “Zemgale/LLU” spēlē divos turnīros. Cik liela atšķirība ir starp šiem čempionātiem?
Meistarības ziņā atšķirība ir diezgan liela. Latvijas čempionātā, kad ir daudz metienu spēlē, tie metieni nav tik bīstami kā “Mestis” līgā. Somijā spēlētāji cenšas apgrūtināt manu darbu, kāds nostājas priekšā, pieliek nūju, visu laiku cenšas atdot uz tālo [vārtu stabu]. Nedara tādus vienkāršus uzmetienus uz vārtiem.

Somijā spēlētāji ir daudz meistarīgāki un man visu laiku jāparedz, kas notiek zonas otrajā pusē. “Mestis” līgā hokejisti cenšas, lai es viņus nepamanu. Latvijas čempionātā hokejs ir vienkāršāks, cenšas vairāk uzmest uz vārtiem un bīstamība nav tik liela.

Cik liela mērā pats esi pieradis pie “Mestis” hokeja?
Esmu pieradis pie tiem ātrumiem un metienu kvalitātes. Tāpat esmu pieradis pie viņu domāšanas veida, paredzu, ko viņi darīs atsevišķās situācijās, piemēram, situācijas, kad cenšas uzmest ripu tā, lai atlec uz tālo stabu un otrs varētu to iemest. Tas, ka cenšas palikt nemanīti, tas, ka vienmēr cenšas apgrūtināt redzamību un stāv priekšā – pie tā esmu pieradis. Tas liek vairāk pakustēties, bet kopumā nebija nekas grūts, lai pielāgotos pie “Mestis” hokeja.

Cik sanāk patrenēties un paslīpēt meistarību ar tik saspringtu grafiku?
Atkarīgs no tā, cik daudz spēļu mums ir nedēļā. Ja pretī ir ne tik spēcīgs pretinieks OHL mačā, tad būs vairāk treniņu. “Mestis” ir brīži, kad spēles notiek ik pēc dienas vai pat divas pēc kārtas, tad skaidrs, ka treniņiem laika neatliek, jo vajag arī atpūsties. Brīvajos brīžos treniņos vienmēr cenšos pieskarties savām kļūdām un visu laiku slīpēt meistarību.

Un cik brīvdienas sanāk mēnesī?
Arī atkarīgs no tā, kāds ir mēnesis. Bet tā jau brīvdienas bezmaz vai ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Jo vairāk spēles, jo vairāk arī brīvdienas, jo, kad spēļu ir maz, tad brīvais laiks tiek aizpildīts ar treniņiem.

Artis Ābols pirms sezonas teica, ka viņam ir visai maza nojausma par “Mestis” līmeni. Kā bija tev?
Tā ir. Vispār nebija skaidrs, kāds tur varētu būt līmenis. Kad pagājušajā sezonā no Rīgas “Dinamo” [uz “Mestis”] aizbrauca Tumanovs, Mateiko un Ošenieks, to bija grūti saprast, jo no KHL līmeņa viņi aizgāja uz zemāku līmeni, bet nebija skaidrs, cik tieši zemāks tas ir. Pašiem tikai sezonas gaitā izdevies saprast, kāds ir līmenis, pret ko mēs spēlējam un tā tālāk.

Kā izskatās tava ikdiena?
Treniņu dienās ir tā, ka septiņos-astoņos ceļos, tad ar vilcienu vai mašīnu braucu uz halli. Iesildos, gatavoju ekipējumu. Ledus treniņš stundu vai pusotru, pēc ledus mums parasti ir sausais treniņš, arī ilgst kādu stundu. Spēļu dienās sanāk, ka divas-trīs stundas pirms mača sākuma braucu uz halli, mierīgi pārtinu nūjas. Tad mums ir sapulce, tad sakārtoju savas mantas. Iesildamies, saģērbjos, iesildos uz ledus, un tad jau ir spēle.

Ēriks Vītols | Foto: “Zemgale/LLU”

Cik sanāk pasekot stāvoklim turnīra tabulā?
Ik pa brīdim uzmetu aci, kas notiek. Bet tā baigi nesekoju līdzi. Aptuveni saprotu situāciju, bet ārpus hokeja cenšos nesekot hokejam, lai atvieglotu prātu, lai nebūtu visu laiku iekšā hokejā. Tādēļ arī nedaudz aizraujos ar mūzikas veidošanu, lai tas prāts atslābtu no hokeja.

Ja runājam par šo sezonu, kura spēle bijusi pati neveiksmīgākā, un kura – veiksmīgākā.
Laikam jau pēc rezultāta varētu pateikt, ka veiksmīgākais mačs bija pret “K-Vantaa”, kuru uzvarējām ar 3:1, tur viss gāja pa rokai. Neveiksmīgākā noteikti ir 1:7 pret “RoKi”, sanāca grūta situācija. Centos ietekmēt to, ko es varu, bet ar to nebija pietiekami. Tā jau viss apmērām turas vienā līmenī un ir noteikta stabilitāte.

Vai ir jūtama atšķirībā starp mačiem Jelgavā un Somijā?
Atšķirība ir ļoti jūtama, īpaši fanos. Arī laukuma izmēros, pats gan tam nepievēršu tik lielu uzmanību. Bet lielākais faktors tomēr būtu fani. Jelgavas halle nav tā lielākā un tur nav nepieciešams liels cilvēku skaits, lai izveidotu gaisotni. Turpretī Somijā fani tā nebļaustās, viss ir diezgan mierīgi un var visu dzirdēt. Jelgavā īsti neko nevar dzirdēt, un savstarpējā komunikācija ir diezgan sarežģīta, kad tiek sistas tās bungas. Bet tā jau vienalga, kur spēlēt, galvenais, lai spēlētu!

Šosezon sanāk arī daudz paceļot, kā pavadi laiku, kad esi ceļā?
Braucot uz Somiju, lielākā ceļa daļa parasti tiek pavadīta guļot. Ja nenāk miegs, tad paklausos mūziku vai paskatos kādu filmu, nekas īpašs. Kad lidojām ar izlasi, lidmašīnā darīju to pašu. Nekas īpašs.

Vītoliņš iepriekš teica, ka spēlētājus uz izlasi sauc, lai viņi restartētos. Cik tas ir iespējams, kad zaudē Slovākijai ar 1:6?
Protams, ka tas beigu rezultāts nebija labs, bet pats to spēli neuzskatu par neveiksmīgu, jo [pretiniekiem] bija daudz bīstamo momentu, bija daudz jāstrādā. Zaudēt nav patīkami, bet tāds ir sports, un emocijas pēc spēles nebija tās sliktākās, jo pretī nāca tiešām ļoti laba līmeņa pretinieks. Centos sevi pierādīt no labākās puses, bet īsti neuztraucos par to, ka mani nomainīja. Tāpat to uzskatu par labu pieredzi, izbaudīju būšanu izlasē un ceru, ka vēl būs iespēja tajā uzspēlēt?

Cik ilgas tev bija pārdomas starpsezonā, pirms izlēmi palikt “Zemgale/LLU” komandā?
Šajā vasarā nebija tik daudz [pārejas] opciju. Saņēmu pāris piedāvājumus, bet Jelgava visu laiku tika paturēta galvā. Negribējās parakstīt uzreiz, lai vienkārši patestētu, kas būs un kas nē. Rezultātā esmu Jelgavā.

Savulaik spēlēji MHL, vai to braukāšanu var salīdzināt ar to, kas jums ir tagad?
Pa pusei var. Kad es spēlēju MHL, mēs visur braucām tikai ar autobusu, lidojumi bija tikai uz Vladivostoku un Habarovsku. Uz Jaroslavļu, Čerepovecu un citām pilsētām braucām ilgi, daudz laika bija jāpavada autobusā. “Mestis” līgā nav tik ilgi, tomēr izgulēties īsti nesanāk, jo ir pārsēšanās uz prāmja, pēc tam no prāmja. Ja salīdzina, gan fiziski grūti bija gan tur, gan arī tagad.

Tev iepriekš sanāca arī nedaudz uzspēlēt Rīgas “Dinamo”. Kā tas ir, kad tu 18 gadu vecumā debitē KHL kluba vārtos?
Mani pacēla pie “Dinamo” un es saprotu, ka tobrīd esmu palicis praktiski vienīgais vārtsargs kluba sistēmā, kurš var spēlēt. Izskatījās sirreāli, jo bija jāpieņem šis izaicinājums. Pirms izlidošanas no Rīgas bija uztraukums, jo nezināju, ko īsti sagaidīt. Tad aizlidojām uz Minsku, uztraukumus bija arī pirmsspēles sapulcē, pa gabalu varēja redzēt, ka es trīcu. Pēc sapulces iestājās miers, sapratu, ka esmu gatavs spēlei un uz to izgāju diezgan mierīgs. Nebija pārāk traki, emocijas palīdzēja.

Nelikās, ka tā debija varbūt pienākusi nedaudz par agru?
Ja tagad atskatās, tad varbūt jā. Kas notiek, vienmēr notiek uz labu. Nevar atteikties no iespējām, kas tiek dotas, ceru izmantot to, kas man tika dots. Pati pirmā spēle bija diezgan sakarīga, pārējās nebija tās labākās. Atgriezties laikā vairs nevaram. Domāju, ka šī debija arī pavēra jaunus ceļus, un kopumā tik agrā debijā var atrast gan plusus, gan mīnusus.

Vai tu plāno savu karjeru uz priekšu? Varbūt pēc pāris gadiem gribētu nonākt kādā noteiktā līgā?
Esmu sev uzstādījis mērķi, ka trīs-četru gadu laikā man vajadzētu izsisties uz augstāku līmeni un tur nostabilizēties. Nekas nav neiespējams, mērķis ir uzstādīts. Tagad jāturpina strādāt un attīstīt sevi, tad jau redzēs, kas būs. Eiropā man nav izteikta līga – Šveice, Zviedrija, Somija – sākumā noteikti nešķirotu, jebkura augstākā līga.

Esi domājis par došanos uz Ziemeļameriku?
Varbūt dziļi sirdī tā doma vēl kaut kur ir, bet tā neplānoju. Skaidrs, ka, ja būs kāda laba iespēja, varētu to izmantot. Jāsaprot, ka tur ir pavisam cits hokejs. Būtu interesanti to pieredzēt, bet redzēs, kas būs.

Sarunas noslēguma gribētu pajautāt, kurš, tavuprāt, pašlaik ir Latvijas labākais vārtsargs?
Uzreiz būtu grūti pateikt. Merzļikins spēlē augstākajā hokeja līmenī, kāds vien ir, bet viņam šī sezona nav iesākusies tik labi, ka gribētos. Ir Šilovs, kurš sevi pierādījis ne tikai izlasē, bet arī AHL komandā, kurā viņš ir pirmais numurs. Ir Mitens AHL un Grigals koledžā, abi ir perspektīvi. Tas pats Punnenovs, arī tas pats Kalniņš, jā, viņš spēlē KHL, bet nedrīkst noliegt, ka viņš ir augstās klases vārtsargs. Ir daudz labu līmeņa vārtsargu, grūti uzreiz izvēlēties.

Ēriks Vītols | Foto: “Zemgale/LLU”