0:2 kā tradīcija, divas neizmantotas minūtes – septiņi novērojumi pēc izlases spēles pret ASV
Vakar Latvijas hokeja izlase pasaules čempionāta spēlē ar 3:6 zaudēja ASV komandai, tādējādi izlaižot no rokām iespēju spēlēt ceturtdaļfinālā. Tieši tā – izlaižot, jo vakara spēlē Zviedrija pārbrauca pāri Slovākijai, un tieši šāds rezultāts arī bija vajadzīgs Latvijai, pie nosacījuma, ka pret ASV tiek izcīnīti trīs punkti.
Kā sarunā ar “Sportazinas.com” pēc spēles teica uzbrucējs Mārtiņš Dzierkals, tad tagad uz karstām pēdām nevajadzētu izdarīt kaut kādus secinājumus – viss mierīgi jāizanalizē, turklāt nākamais turnīrs Latvijai ir nevis 2025. gada maijā, bet šī gada augustā, kad Rīgā norisināsies Milānas olimpisko spēļu kvalifikācija. Un tik tiešām – ja mēs pēc vietas pasaules čempionātā spriežam par hokeja stāvokli valstī, tad sanāk, ka gada laikā savu hokeja sistēmu esam pamatīgi nolaiduši. Aplama domāšana, vai nē?
Dzierkals: Uz tablo spēles beigās neskatījos, jo bija tikai viena doma – jāgūst vārti
0:2 kā tradīcija. Ko es nevaru saprast – kā var izšķirošo spēli sākt ar 0:2? Tik daudz teikts par to, ka tiek pieļautas kļūdas, ka laukumā izejam negatavi, un tad notiek tas pats. Gluži kā pret Zviedriju un Vāciju, arī pret ASV pirmajā periodā ielaisti divi vārti, vēl vieni, par laimi, tika gūti ar noteikumu pārkāpumu. Turklāt nevar teikt, ka Latvija spēlē slikti, nē. Komanda spēlēja normāli, bet izšķirošajā spēlē laukumā gribētos redzēt kaut ko tādu, ko ieraudzījām no Vācijas izlases spēlē pret mums. Ne rezultativitātes, bet agresivitātes un mērķtiecības ziņā.
Nenobaidījās. Ja agrāk mačos pret nosacītiem grandiem varēja redzēt kaut kādu nolemtību, spēles laikā nonākot iedzinējos, tad vakar nekā tāda nebija, par ko visu cieņu komandai. Hokejisti cīnījās katrā laukuma centimetrā. Kaut kas nesanāca, kaut kur tika pieļautas kļūdas, bet kopumā tieši par komandas enerģiju nevar būt pretenziju, arī kautiņos iesaistījās visi, ja to prasīja situācija, un neviens no “vareniem amerikāņiem” nebaidījās.
Vairākums ir sāpe. Par ko Vītoliņam ar palīgiem noteikti būs jāpalauž galva vasarā OS kvalifikācijas kontekstā, ir vairākums. Noslēdzoties grupu turnīram, Latvija ar vienu izmantoto vairākumu 22 (!) mēģinājumos ieņem dalītu 14. vietu kopā ar Poliju. Sliktāk tikai Slovākijai, kurai arī vieni vārti, bet par vienu mēģinājumu vairāk. Un kāds varēs teikt – re, slovākiem slikts vairākums taču netraucēja tikt tālāk. Jā, jo viņiem ir citi trumpji, ar ko viņi to kompensēja. Latvijai tādu trumpju nebija, toties bija divas minūtes piecatā pret trīs amerikāņiem. Ja neizmanto šādu iespēju un nepiedāvā pretiniekam neko neparastu, tad tu faktiski pats atņem sev iespēju.
Cerība bij’ mūsu, uzvara jūsu. Kad trešajā trešdaļā īsā laika periodā no 1:4 izdevās panākt 3:4, apkārt bija vērojams optimisms, ka nu jau tagad esam atraduši to vajadzīgo taciņu, pa kuru var tikt līdz ceturtdaļfinālam. Taču ne tik optimistiski noskaņotie cilvēki prātā paturēja maču pret Zviedriju, kad pēc ātras atspēlēšanas sekoja trīs ielaistie 26 sekundēs. Vēl kādu momentu pēc diviem vārtiem Latvija uzbruka, tomēr šai komandai pietrūka tā sauktais killera instinkts, kāds bija pērnā gada komandai. Rezultāts ir likumsakarīgs, cerība atgriežas, bet uzvaru tāpat izcīna pretinieki. Tas, ko iepriekš mēdza saukt par skaisto zaudējumu, tiesa, šajā spēle bija maz kas skaists.
Nelūgtie viesi savu vārtu priekšā. Ziemeļamerikas komandām ir raksturīgas divas lietas – metieni no tālās distances un agresīva spēle vārtu priekšā. Ja no tālās distances amerikāņi nebija efektīvi, tad savu vārtu priekšā Latvija piedzīvoja bezierunu zaudējumu. Amerikāņi tur jutās kā savā zemē – meta, izdarīja atkārtotus metienus un arī guva vārtus. Lielā mērā tieši spēle vārtu tuvumā izšķīra spēles likteni ne par labu mūsējiem.
Grūti pamosties pēc Čehijas laika. Jau minēju, ka sākt pirmo periodu ar 0:2 spēlē, kura tev obligāti jāuzvar, nozīmē jau no paša sākuma sevi nostādīt neizdevīgā pozīcijā. Bet liekas, ka netika izdarīti nekādi secinājumi, jo otrā perioda trešajā minūtē mazākums un ielaistie vārti, bet trešajā periodā vārti ielaisti jau 15 (!) sekundes pēc iemetiena veikšanas. Nezinu, kas notika starplaikos, ka komanda laukumā devās tāda kā miegaina, bet šī ir nopietna problēma, kas būtu jāatrisina vēl no pirmajiem mačiem. Tas netika izdarīts un rezultātus “pilnā krāšņumā” varējām redzēt pret ASV.
Ceturtā maiņa ir spēks. Divus no pieciem goliem vakar organizēja ceturtā maiņa, un vispār šo vīru sniegums šajā turnīrā krita acīs. Varbūt par Raivi Ansonu ir jautājumi, taču pārējie nekrita ārā. Eduards Tralmaks varbūt ir nedaudz cits gadījums, jo viņš tomēr jau ir nobriedis spēlētājs, bet kopā ar Martinu Laviņu un Fēliksu Gavaru šis trijnieks vakar izskatījās ļoti cienījami, par ko ir liels prieks, proti, Latvijas hokeja rezerves noteikti nav izsmeltas.
Laviņš par debijas PČ: Jāstrādā vēl daudz, bet pirmais solītis pareizajā virzienā ir sperts
CITAS ZIŅAS NO ŠĪS KATEGORIJAS
