Vai Šneps aizvien būs tuvumā sporta spēļu halles projektam (?) un izlasēm jaunajā – vecajā manierē meklē trenerus

Pēc rūgtajām neveiksmēm gan sieviešu, gan vīriešu izlasēm Eiropas čempionāta kvalifikācijā basketbola dzīve Latvijā neapstājas. Jā, varbūt ir drūmāks skats uz nākotni, bet kļūdas jāsāk labot jau tagad. Latvijas Basketbola savienība (LBS) vīriem jauno galveno treneri itāļa Lukas Banki personā jau atradusi, bet sievietēm izvirzījies favorīts – Gundars Vētra, par kuru domas basketbola sabiedrībā dalās, pateicoties notikumiem uzreiz pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Un, protams, pienākusi ziņa no politikas veidotāju ikdienas darba vietu gaiteņiem, kur piešķirta nauda basketbola hallei, kas nebūs tikai basketbola halle… Kas notiek basketbolā?

Galveno izlašu galveno treneru meklējumi ar panākumiem. Pagaidām tikai “uz papīra” un ar piesardzību

Kā jau bija gaidāms, Roberts Štelmahers vairāk neturpinās pildīt vīriešu izlases galvenā trenera pienākumus, paziņojot pats par atkāpšanos. Tiesa, atkāpšanās tā ir diezgan nosacīta, jo diez vai viņam kāds darbu ļautu turpināt. Un diez vai viņš pats to vēlētos, ja reiz nav pamanījies pat vēl iesniegt atskaiti par aizvadīto ciklu, kas ir ierasta kārtība ne tikai, lai, iespējams, pārējie gūtu lielāku skaidrību, kas viņam darījies galvā, bet arī, lai saņemtu pēdējo algas bankas pārskaitījumu. Tomēr 10 tūkstoši eiro par logu viņam maksāja, tā mēļo. Runājot par “atkāpšanos”, te var vilkt paralēles ar esošo LBS ģenerālsekretāru Kasparu Ciprusu, kurš pirms pāris gadiem darbojās kā LJBL direktors, bet paralēli, iespējams, nekautrējās atteikties no savas iepriekšējās nodarbošanās, proti, aģenta darba, kas FIBA statūtos nav pieļaujams. Lai nu kā, Cipruss ātri uzrakstīja atlūgumu un vienojās ar tā laika ģenerālsekretāru Edgaru Šnepu, ka šis skandāls jāizbeidz klusi un pašiem, bet kā vienā no intervijām atklāja Edgars Jaunups, tad iepriekšējā valde jebkurā gadījumā būtu Ciprusu atlaidusi. Kāpēc to ir svarīgi atgādināt? Jo kādam basketbola līdzjutējam noteikti šis fakts ir paslīdējis garām, bet kopējā kontekstā ir svarīgi atgādināt, kādi cilvēki aizvien ir pie basketbola siles un pieņem necaurspīdīgus lēmumus aizvien, par ko turpinājumā.

Tomēr trenera meklēšanas process notika un amatā LBS valde apstiprināja Banki, kurš pēdējos deviņos gados uzspējis pieturēt septiņās darba vietās, pēdējai no tām esot NBA attīstības līgas klubā kā asistentam, kur vidējais atalgojums šī ampluā pārstāvjiem tiek lēsts ap diviem tūkstošiem ASV dolāru, dzīvošana notiek viesnīcā un vēl treneris tiek pabarots. Ņemot to vērā, rodas jautājums – kādu domu vadīts treneris ar četru sezonu pieredzi Eirolīgā kā galvenajam nonāca līdz turienei. Bet… Neskati vīru pēc cepures jeb CV, kaut gan tieši CV kombinācijā ar lieliskajām oratora spējām pēc Treneru komisijas domām esot bijuši izšķirošie faktori, lai uzticētu itālim vadības grožus.

Atklāts jautājums paliek par izvēles procesu. Proti, ārēji atkal notiek lielum-lielā trīs reižu nomērīšana un tad griešana, kas izpaužas sekojoši: sākotnēji Cipruss (pat īsti nav zināms ar ko kopā) izvēlējies vairākus kandidātus paplašinātā sarakstā, nodevis to izvērtēšanai Treneru komisijai, kas tālāk uz interviju aicināja trīs favorītus, pēc kurām nosliecās par labu Banki, par kuru bija jābalso valdei. It kā smuki un korekti, taču rodas jautājums – ja atkal notiks fiasko, kurš atbildēs?

Kā Cipruss publiski atkārto atkal un atkal, ka attiecīgajai komisijai ir tikai rekomendējošs raksturs, tomēr ar Banki un arī ar sieviešu izlases variantiem (par to nākamajās rindās) dabā visi procesi ir gana ačgārni. Vienā no intervijām Ciprusam konkrēti vaicāts, kurš tad īsti atbildēs par rezultātu, ja tas atkal būs negatīvs? Atbilde bija izvairīga: “Tagad mēs atkal meklējam, kurš uzņemsies atbildību, un kuru varēsim lamāt, nevis to, kā mums sasniegt labāku rezultātu. Saprotam uz ko tas velk, kurš būs vainīgs.” Vēlāk piebilstot, ka situāciju vislabāk Eiropas tirgū pārzina treneri un aģenti, kuri tika arī uzrunāti, kas tālāk runāja ar dažādiem treneriem, kuri būtu gatavi strādāt ar Latvijas izlasi. Principā šo formulu var salīdzināt ar neatšifrējamiem ofšoru tīkliem, kad patiesā labuma guvēju, šajā gadījumā patiesos lēmumu pieņēmējus, atrast nevar. Vai tas ir labs stils? Retorisks jautājums.

Rodas arī jautājums, cik kompetents ārvalstu speciālista izvērtēšanai ir esošais Treneru komisijas kolektīvs, ja pārliecinošais vairākums ārpus Latvijas robežām nemaz nav strādājis. Tāpēc rodas iespaids, ka šī komisija atkal tika izmantota kā aizsegs, lai pamatotu vienu vai otru izvēli un mīkstinātu konkrētu cilvēku atbildību par konkrētiem lēmumiem. Pēc idejas tam būtu jābūt ģenerālsekretāram, bet LBS “pēc idejas” paliek tikai ideju līmenī, kad runa ir par atbildības uzņemšanos. Jā, Cipruss nekautrējās novelt vainu uz Artūru Štālbergu, kurš iepriekš darbojās kā ģenerālmenedžeris, bet pēc neveiksmīga kvalifikācijas cikla sākuma no amata atkāpās. Bet te ir vēl viens interesants fakts – neaizstāvot konkrēto personu, bet runājot faktos, tad Štelmahers nebija viņa pirmā izvēle un viņš uzstājis uz turku speciālista opciju. Tiesa, šis turks Memets Oktajs vēl aizvien nav atradis sev darbu nevienā klubā…

Lai vai kā, Banki “uz papīra” izskatās gan labi, gan šaubīgi. Vairāk par viņa dzīves gājumu var lasīt teksta beigās.

Interesantāka aina parādās ar sieviešu izlases galveno favorītu, kas ir Gundars Vētra. Arī par sieviešu izlases neveiksmēm Ciprusa ieskatā krusts ir jānes ĢM jeb Guntai Baško. Starp citu, te arī interesants stāsts par notikumiem, kā pie amata tika Mārtiņš Gulbis. Situācija bija sekojoša – Baško Treneru komisijai finiša taisnē stādīja priekšā trijnieku – mazpazīstamu itāli, Gulbi un Vētru. Itāļa variants ātri tika noraidīts un, iespējams, pareizi, jo nebija īsti skaidrs vai viņš ir pat no vidējiem, kur nu vēl augstākajiem plauktiem. Atlika sieviešu basketbolā tobrīd vēl nevienu sezonu neaizvadījušais Mārtiņš Gulbis un pieredzes daudz bagātākais speciālists Vētra. Šo rindu autoram zināms, ka Vētra jau tad Baško acīs kotējās visaugstāk un pirms paziņot par kādām oficiālām virzīšanām tālāk, viņa sacījusi, ka aprunāsies ar Vētru aci pret aci par finansiālajiem nosacījumiem.

Saruna, kā saprotams, noslēgusies bez rezultāta, jo Vētra kategoriski atteicies strādāt par piedāvāto. Tā nāca Gulbja kārta, bet kā ziņo armēņu radio frekvence, tad 29 gadus jaunais speciālists par vienu izlases logu saņēma amplitūdā no trīs līdz četriem tūkstošiem eiro. Ja Vētram piedāvāts līdzīgs cipars vai tāds, kas īpaši neatšķiras, tad treneris to varēja uztvert arī kā nedaudz necieņu… Kā būs šoreiz? Maciņš būs jāatver vaļīgāk, tas skaidrs. No otras puses – Vētra vēl oficiālā formātā, klātesot A4 lapām, uz kurām uzdrukāts līgums, un pildspalvām, uzrunāts vēl neesot, tā kā vēl nevar teikt hop! Pastāv variants, ka iespēja reabilitēties tiks dota Gulbim. Jo salīdzinājumā ar šo gadījumu, Banki tika iecelts trenera kārtā mutiski jau labu laiku pirms balsojuma un valdes locekļu roku celšana bija tīra formalitāte un papildus vēja plūsmas radīšana attiecīgajā kabinetā, jo itālis jau bija paziņojis, ka būšot drīz Latvijā un ķersies klāt pie mūsu basketbola glābšanas.

Tas atkal vairo jautājumus – kāds tad īsti ir treneru izvēles process? Protams, ja neiedziļinās katrā situācijā, var piekrist Ciprusa teiktajam, ka vismaz sieviešu izlases gadījumā kopš 2005. gada viss strādājis labi – regulāri iekļūts EČ finālturnīros, kā arī sasniegtas gan olimpiskās spēles, gan pasaules čempionāts. Bet jāatzīmē fakts, ka konkrētās izvēles bija acīmredzamas un ar izteiktiem favorītiem, nevis ka “lielie lēmēji” būtu izvilkuši trusi no cepures un visus apžilbinājuši ar to, cik lieliski viņi spēj atrast džokeru. Savukārt vīriem ilgus gadus pie stūres bija Bagatskis, bet pēdējās divas reizes un process, kā tas notika, ar  Arņa Vecvagara un Štelmahera iecelšanu, gan aiz sevis atstāja nevienu šaubu ēnu vien. Beigu galā vienīgā mēraukla ir rezultāts, kura šobrīd nav.

Vētras gadījumā vēl līdzi velkas pagātnes skeleti, proti, 1991. gads, kad viņš, vēl būdams aktīvs basketbolists, kopā ar Igoru Miglinieku nolēma pārstāvēt nevis (atkal) jaunizveidoto Latvijas nacionālo izlasi, bet PSRS “atraugu” vai embriju, sauciet kā gribat, NVS (Neatkarīgo Valstu Sadraudzību). Doma bija tāda – pamēģināšu izcīnīt olimpisko medaļu, bet beigās, kā saka, karma nav mazais bērns, un koka medālis jeb ceturtā vieta. Runā, ka tolaik pats izlases vadītājs Armands Krauliņš viņu iedrošinājis uz tādu soli, bet šī tēma ir tik smaga, ka tā jāatstāj citām reizēm. Pārāk jūtīga un prasa dziļāku izmeklēšanu, rakņājoties pagātnes rēgos.

Bet kāpēc to jāpiemin? Jo basketbola sabiedrībā, tostarp vairākiem no tiem, kuri piedalās necaurskatāmajā lēmumu pieņemšanas sietā, šis notikums stāv acu priekšā vēl kā vakardiena, kaut gan pagājuši jau 30 gadi… Bet PSRS laikos bija tā – tautas nodevējs vienreiz, tautas nodevējs uz mūžu! Vai līdzīgi būtu jārīkojas Latvijas basketbola sabiedrībai? Pateikšu priekšā – tā šo faktu reiz jau noignorēja, kad pa vīriešu izlases štāba durvīm savulaik ielaida Miglinieku. Tātad – viss OK! Tomēr skaidrs, ka būs fani, kas šo vēl nebūs piedevuši un pie katra mazākā neveiksmīgā manevra steigs to atgādināt. Principā, tas jau tagad notiek pie dažādiem rakstiem par šo tēmu. Cits jautājums – cik liels īpatsvars būs šiem nacionāli noskaņotajiem ļaudīm, un kādu iespaidu tas atstās uz darbu, jo īstenībā to jau vienkārši var noignorēt – nelasīt internetā pieejamās lamas.

Skatoties no profesionālā viedokļa, Vētra ir atbilstošs kandidāts – vairāk nekā 10 gadu pieredze sieviešu basketbolā ar Eirolīgas pierakstu, pabūts arī naudīgajā Krievijā. Jautājumu par patriotismu atstāsim citai dienai.

Basketbola halle, kas nav tikai  basketbolam paredzēta halle – būs jādalās

Projekta, kuru jau savdabīgā vārdā par “ekselences centru” (tas gan nav oficiālais apzīmējums) nosaucis Cipruss, finansu līdzekļu apstiprinājums nāca kā kārtīgi iestrēdzis gudrības zobs, kas jārauj ārā. Ilgi un vēl ilgāk. Ar problēmām pa vidu, kas, protams, arī netrūka. Stāsts par šo projektu nav ar nemaz tik ilgu vēsturi, ja runājam par reālām diskusijām augstākajos līmeņos sagatavošanās darbiem. Jā, idejiski var būt basketbola spice šo ideju lolo jau sen, bet patīsim atpakaļ notikumus.

Zemes gabalu 8800 kvadrātmetru platībā Krišjāņa Barona ielā 99c Rīgas dome LBS rezervēja 2017. gadā, kam par pamatu kalpoja no 2015. gada Rīgā rīkotā vīriešu Eiropas čempionāta ienākumi, proti, nedaudz vairāk kā 500 tūkstoši eiro, kurus plānots novirzīt projekta izstrādei, kas ir skices un plānojumi. No šīs naudas iztērēta jau aptuveni trešdaļa, bet šobrīd kopējās halles būvniecības izmaksas tiek lēstas ap 15 miljoniem eiro. Radās jautājums – kur dabūt pārējo naudu?

Saeimas Zinātnes un kultūras komisijas Sporta apakškomisijas vadītājs Sandis Riekstiņš vasarā sacīja: “Tuvākajos divos līdz trīs gados Latvijai būs pieejami aptuveni 2,5 miljardi eiro no Eiropas ekonomikas atveseļošanās fonda, ko var izmantot infrastruktūras attīstībai, tai skaitā sporta infrastruktūrai. Šīs basketbola halles projekts jau ir tādā gatavības stadijā, lai to šajā īsajā laika posmā varētu realizēt.” Viss izskatījās ļoti jauki un skaisti, taču vēlāk izrādījās, ka “ekselences centra” projekts nemaz neierakstās šajā kategorijā. Nauda bija jāmeklē citur. Radās neliels haoss. Arī šo rindu autors vairākkārtīgi centās uzrunāt Ciprusu, kuram īsti skaidrības vai naudu piesaistīt sanāks, nebija.

Un tad kļuvis zināms, ka naudu piesaistīt izdevās ar vārdu spēli. Kā pēc finansējuma piešķiršanas valdībā sacīja Cipruss: “Modernu sporta zāļu trūkums galvaspilsētā apgrūtina darbu gan Basketbola savienībai un Latvijā lielākajai sporta skolai Bērnu un jauniešu basketbola skola “Rīga”, gan citu sporta spēļu organizācijām.” Uzsvars uz pēdējo teikuma daļu – gan citu sporta spēļu organizācijām. Un te sākās birokrātiskais riču raču. Proti, neskatoties uz to, ka iniciatīvu halles projektēšanā uzņēmusies un arī savu naudu ieguldījusi LBS, lai vispār iegūtu līdzekļus projekta realizēšanai, bija jāatsakās no sākotnējās skaļās idejas par (tikai) basketbola attīstības centru. Jā, bija runas, ka vajadzēs draudzēties ar citiem sporta veidiem, piedāvājot zāles treniņu procesam, bet šobrīd izskatās, ka ar parketu un dušām būs jādalās aktīvāk. Jebkurā gadījumā tas nav slikti nedz basketbolam, nedz citiem sportiem, bet rodas jautājums – kurā brīdī tika pazaudēts pavediens izveidot “tīru”, sauksim tautas valodā, “basketbola māju”? Pagaidām nav zināms vai tur atradīsies LBS kādas institūcijas birojs vai viss kopā, vai nē.

Šo rindu autors nemeklē utis labā notikumā, bet atgādina, ka kārtējo reizi pretēji solītajam ir panākts, šķiet, mazāk efektīvs risinājums. Kaut vai ja runājam par skatītāju ietilpību – 3000 vietas, kas neatbilst FIBA standartiem (minimums 5 tūkstoši), tātad mačus tur varēs aizvadīt jauniešu izlases un, iespējams, “TTT Rīga”. Interesants liekas arī fakts, ka Cipruss komentārā par notikumu uzsvēra, ka tas vajadzīgs arī BS “Rīga” vajadzībām. Bet šo iestādi vada Guntis Šēnhofs, kurš tiek uzskatīts par Ciprusa krustēvu un šo ideju lolojis gadiem… Ja kāds vēlas savilkt paralēles, droši.

Ir arī baumas, ka būvniecības iepirkumā startēs ar Edgaru Šnepu saistīts uzņemums “SIA Sporta halle”, kas nodarbojas ar sporta spēļu zāļu un stadionu pilnu aprīkošanu ar segumiem un inventāra nodrošināšanu. “Lursoft” pieejamā informācija liecina, ka viens no patiesā labuma guvējiem ir arī Šneps. Saprotams, ka šobrīd LBS izpildinstitūcijās vai štatā viņš nav, ieņemot vietu vien padomē, bet šķistu ļoti dīvaini, ja Šnepa pārstāvētā firma parādītos iepirkumā. Jo kā tad sanāktu – publiski viņš ir angažējis, ka ir viens no galvenajiem idejas bīdītājiem, bet beigās krietnu kumosu pīrāga ieliktu savā kabatā. Cik tas būtu juridiski korekti, jautājums attiecīgās nozares speciālistiem. Ētiski? Šķiet, par to jautājumu nav. Tomēr jāatkārto – tās ir vienīgi baumas, bet pulss uz šo situāciju ir jātur. Jebkurā gadījumā jāpriecājas, ka Rīga un Latvija kļūs par vienu modernu celtni bagātāka, tikai ļoti cerams, ka to neaizēnos dažādas muhļīšanās, piesedzoties ar publiski skaisto un sociāli atbildīgo plīvuru…