Lipsbergs par “Dinamo”: Man skaidri pateica – ja iešu uz arbitrāžu, atpakaļ mani neņems

26 gadus vecais latviešu hokejists Roberts Lipsbergs iepriekš četras sezonas pavadīja Rīgas “Dinamo” rindās, taču, lai arī viņam aiz muguras bija statistiski veiksmīgāka sezona, kur viņš 44 spēlēs iekrāja 10 (2+8) punktus, jauna līguma piedāvājums nesekoja. Tagad uzbrucējs pārcēlies uz Alpu līgu, pārstāvot klubu no Austrijas “EC Bregenzerwald”.

Jāatzīmē, ka Lipsbergs uz sevi liktās cerības attaisno, jo šobrīd 11 spēlēs ir izcēlies jau ar 27 (16+11) punktiem, bet komanda ar vienu no mazākajiem budžetiem līgā pagaidām ir piektajā vietā 16 vienību konkurencē. Lispbergu sarunā ar portālu “Sportazinas.com” pastāstīja par ne pārāk labo šķiršanos ar “Dinamo”, kādēļ viņš pat vērsās arbitrāžas tiesā, kā arī dalījās iespaidos par Alpu līgu un daudz ko citu.

Pastāsti, lūdzu, ko darīji kopš marta, kad priekšlaicīgi noslēdzās sezona?
Kad pandēmijas dēļ pārtrauca KHL un citas līgas, sākumā vēl bija cerība, ka notiks vismaz pasaules čempionāts, tāpēc vēl divas nedēļas uzturēju sevi formā. Kad paziņoja, ka turnīrs atcelts, tad arī pats hokeju noliku malā un atpūtos kādu mēnesi. Sazinājos ar aģentiem, kas sāka meklēt variantus jau nākamajai sezonai. Laicīgi sapratu, ka ar Rīgas “Dinamo” sadarbība neturpināsies.

Kā tu saprati, ka ar “Dinamo” nebūs turpinājums?
Dīvaini sanāca – man, skatoties pēc punktiem, aiz muguras bija labākā sezona, bet, kad jau KHL bija pārtraukta, mani nosūtīja uz Liepāju. Cik sapratu, tas tika darīts, lai „nogrieztu” algu un mazāk būtu jāmaksā. Nebiju ar to mierā, tāpēc vērsos KHL arbitrāžas tiesā. Bet man viens cilvēks, kuru vārdā nesaukšu, skaidri pateica: “Ja iesi uz arbitrāžu, atpakaļ tevi, visticamāk, neņems.” Un tā arī notika. Man viss bija skaidrs.

Ar ko beidzās arbitrāža?
Ne ar ko. Pateica, ka ir ārkārtēja situācija, pie visa vainīgs koronavīruss un tur nevar neko atrisināt. Tā tiesa, maigi izsakoties, nav pārāk nopietna. Uztaisīta tikai tāpēc, lai formāli būtu tāda veida organizācija. Uzvarēt tajā ir praktiski neiespējami. Spēlētāju tiesības KHL praktiski netiek aizsargātas.

Jaunu klubu atradi vien decembrī. Kāpēc tik ilgi, un kādi bija citi varianti?
Bija pāris piedāvājumi. Viens no Austrijas augstākās līgas, kur man deva līgumu, bijām mutiski vienojušies un gatavojos to parakstīt. Tajā brīdi tieši Amerikas hokeja līga (AHL) paziņoja, ka sezona tiks atcelta, tāpēc daudzi Austrijas klubi, arī tas, ar kuru es runāju, pateica, ka tagad ar eiropiešiem iepauzēs, un skatīsies vairāk Ziemeļamerikas spēlētāju virzienā. Citi varianti nebija tādi, uz kurieni gribētu doties kopā ar ģimeni, bet mājās vienus nevēlējos atstāt. Savukārt ar Dornbirnas kluba vadību aprunājāmies un mani viss piedāvātais apmierināja. Tāpēc arī neaizbraucu ar izlasi uz turnīru Vācijā, kaut gan piedāvājums bija. Kluba vadība man pateica, ka var piedāvāt lielu lomu spēles zīmējumā, iedeva dzīvokli un auto, apmaksāja lidošanu un sagaidot arī uzdāvināja meitai dāvaniņu. Viss ļoti sakārtoti un cilvēcīgi, arī menedžments darbojas augstākajā līmenī. Šim klubam nav tik lielas finansiālās iespējas, bet tas ir pazīstams ar to, ka vienmēr esošā budžeta ietvaros spēj nokomplektēt konkurētspējīgu sastāvu un veiksmīgi audzināt savus jaunos spēlētājus. Halle ir laba, tajā spēlē Austrijas augstākās līgas klubs „Bulldogs”. Tur spēlē cits latvietis Ņikita Jevpalovs. Ģērbtuve ir liela un plaša, jauna un izremontēta. Arī ar visu nepieciešamo ekipējumu klubs nodrošina. Ir medicīniskais personāls, masieri, fizioterapeiti un viss, ko vajag. Vēl kas mani patīkami pārsteidza, ka klubam ir ļoti aktīvs un radošs preses dienests. Sociālajos tīklos viņi tiešām ir ļoti aktīvi un profesionāli. Par piemēru var minēt kaut vai to, kā paziņoja par manu pievienošanos.

Pēc kādiem principiem tiek veidots sastāvs?
Galvenais treneris ir no Somijas, kurš arī piesaistīja divus somu uzbrucējus. Vēl ir viens zviedrs un es. Tad ir trīs mana vecuma austrieši, bet pārēji 22 gadus veci vai jaunāki. Komanda ir diezgan jauna.

Kā ir ar izbraukumiem?
Tālākais ir uz Itāliju, kur jābrauc 10 stundas, bet uz to vēl neesmu bijis. Pārējie pārsvarā ir trīs līdz sešu stundu attālumā, izņemot divus, kas ir pavisam tuvu – aptuveni pusstundas braucienā.

Ar ko atšķiras Alpu no Austrijas līgas?
Runā, ka augstāks līmenis ir Austrijas čempionātā. Man ir grūti salīdzināt, jo neesmu tur spēlējis. Varbūt no tā, ko es zinu, var teikt, ka Alpu līgā spēlē vairāk gados jaunāki hokejisti, kuriem mērķis ir kļūt par profesionāliem sportistiem.

Kādu hokeju spēlē Alpu līgā?
Tāds, kādu pārsvarā piekopj Eiropā. Aizsardzībā spēlē pasīvāk, piemēram, sagaida tikai vidējā zonā, kas ļauj mierīgāk iesākt uzbrukumu, nav presinga. Arī pa malām ļauj slidināties un nav tik fizisks hokejs. Tiesa, kad esi ticis līdz vidus zonai, tur iekšā nelaiž (smejas). Jāatzīmē, ka te vienā klubā no Lustinavas pilsētas ir arī latviešu pārstāvniecība – par vārtsargu treneri strādā Lūsiņš un spēlē Renārs Kārkls un Artūrs Ozoliņš. Iepriekš bija vēl Zintis Nauris Zuševics, bet viņš jau pievienojies Oskaram Bārtulim Austrijas līgas klubā. Tieši ar Lustinavu mums skaitās kārtīgi derbiji un man kā spēlētājam, protams, arī ir papildus motivācija apspēlēt citus latviešus.

Un ja tev palūgtu salīdzināt ar Latvijas čempionātu?
Ja salīdzinām ar Latvijas virslīgu, Alpu līgā noteikti ir kvalitatīvāks hokejs – precīzākas piespēles un spēlētāju tehniskais izpildījums. Tāpat arī slidošanas ātrumi ir nedaudz lielāki. Un visas komandas principā ir spēkos vienlīdzīgas, nevis kā tas ir Latvijā, kad ir izteikti favorīti un pastarīši. Tāpat arī attieksme pret darbu – te viss ir profesionālāk. Nesaku, ka Latvijā nav, bet virslīgā tikai nelielam procentam spēlētāju hokejs ir vienīgā nodarbošanās.  Te, savukārt, lai arī ir daudzi jauni puiši, viņi iet „all in” hokejā un vēlas kaut ko sasniegt, tāpēc arī ir stingrāks režīms.

Vai ir leģionāru limits?
Šeit ir punktu sistēma, kur klubs var savākt maksimums 18 punktus. Ja spēlētājs ir dzimis agrāk par 1995. gadu, tad kopējam skaitam pieliek četrus punktus. Tādējādi klubiem reāli var būt tikai četri leģionāri, kuri ir vecāki par 25 gadiem. Cik saprotu, vietējie spēlētāji var būt cik grib, tāpat kā jaunāki leģionāri.

Kādi ir pandēmijas radītie blakusapstākļi – ierobežojumi pilsētā un drošības noteikumu protokols līgas spēlēm?
Kā ielidojām Austrijā, uzreiz man un ģimenei bija jāveic divi testi, lai nebūtu jāatrodas pašizolācijā. Ja slikti jūties, uzreiz par to jāziņo komandas ārstam un veic testu. Uz halli doties nedrīkst. Ja kādam no komandas ir pozitīvs tests, tad automātiski tiek atceltas visas spēles, kas paredzētas tuvāko 10 dienu laikā, jo visiem jādodas karantīnā. Manai komandai divi mači šosezon jau ir bijuši atcelti, bet tas bija pretinieku dēļ. Mums neviens kopš esmu šeit nav saslimis. Bet citādi viss iet savu gaitu un lielu apgrūtinājumu nav, jo visi saprot, cik situācija ir nopietna. Skatītāju, protams, uz spēlēm nav, bet ir cerība, ka janvāra beigās varētu atļaut arī viņiem noteiktā skaitā tās apmeklēt. Starp citu, mums arī ir aizņemti elementi no NBA – fani var pieslēgties “zoom” programmā un vērot spēli un mēs to arēnā redzam uz lielā ekrāna. Ir arī pāris interesanti noteikumi, piemēram, uz ledus ir aizliegts kauties. Ja tas notiek, tiec izraidīts no spēles un diskvalifikācija var būt pat uz vairākām spēlēm. Ar tiesnešiem runāt arī nedrīkst, uzreiz dos noraidījumu. Protams, minimāli var, bet tad sekos aizrādījums un nākamajā piegājienā sods. Tāpat arī ar pretiniekiem – ja runāsi, tiksi sodīts. Tāpat arī par piecām minūtēm samazināts iesildīšanās laiks uz ledus pirms mača. Un hallēs visu laiku jāatrodas maskās, kamēr neesi hokeja formā. Pārējais viss ir kā pierasts ikdienā. Pilsētā situācija ir tāda, ka vaļā ir tikai pārtikas veikali un iespējams iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Visur, kur ej, protams, jābūt maskā. Un ir ieviesta arī komandantstunda – pēc astoņiem vakarā bez iemesla uz ielas atrasties nedrīkst. Tādā ziņā te ir lielāki ierobežojumi nekā Latvijā, cik saprotu no dzirdētā. Tā kā – pie jums šobrīd nemaz nav tik slikti (iesmejas). Te arī, jo dzīvot var.