Gailītis: Ja paliek par grūtu, varbūt ir jāiet cilāt kastes un nauda jāpelna tā

“OlyBet” Latvijas Basketbola līga (LBL) jau labu laiku noslēgusies un komandas var atskatīties uz aizvadīto sezonu, kā arī lūkojas jau nākamās virzienā, kas vairs nav aiz kalniem. Lai aktualizētu vietējo čempionātu, Sportazinas.com turpina rubriku – “Runā LBL treneri” – kas jau iegājusi finiša taisnē. Šoreiz kārta finālistu “VEF Rīga” galvenajam trenerim Jānim Gailītim.

“Neskatoties uz veiksmīgo startu VTB Vienotajā līgā, protams, nevaram būt apmierināti, jo neaizstāvējām Latvijas čempionu titulu. Runājot par LBL finālsēriju, neaizvadījām savas labākās spēles. Ir grūti gan fiziski, gan psiholoģiski, ja paralēli jācīnās divās frontēs. Priekšrocības no tā neieguvām. Tas bija kas nepieredzēts. Protams, arī [Mareka] Meijera trauma daudz ko ietekmēja, jo viņš ir svarīgs posms mūsu komandā. Varbūt pietrūka svaiguma un nedaudz veiksmes. Neteiktu, ka sērijā pret “Jūrmalu”, ko uzvarējām visai pārliecinoši, rādījām ko diži labāku – aizvadījām normālas spēles. Bet ja paskatāmies spēļu grafiku, kas nāca pēc tam, kā arī, kāds bija finālsērijas ritējums un spēles maniere, kur tiek spēlēts “lēns” basketbols, jāteic, ka ļoti liela nozīme ir tiesāšanai. Nevienam nav noslēpums, ka tā ir. Kaut vai apskatieties spēļu protokolus, kur viena komanda izpilda daudz vairāk soda metienu kā otra. Nesaku, ka pie mums tiesāšanas līmenis ir augstāks vai zemāks un kāds tika apzināti “pavilkts”, bet tas ir specifisks. Katru spēli ir citādāk. Izrietot no tā, noteikti pietrūka adaptēšanās tam, bet pats galvenais iemesls bija tas, ka paši nespējām “savākties” un nospēlēt savu spēli,” par aizvadītās sezonas finišu izteicās Gailītis.

Vai arī sezonas laikā neradās jautājumi par spēļu grafiku?

Tas ir mūžīgais jautājums. Vieniem tas būs ērtāks, citiem ne tik ērts. Ja spēlē starptautiskos turnīros, pats vainīgs. Bet ne par to ir stāsts. Tas ir par jaunajiem “izlašu logiem” , kad kvalifikācijas mači lielajiem turnīriem norisinās sezonas laikā. Komandas, kur nav izlašu spēlētāji, tajā laikā aizvada spēles, citi nē. Nezinu vai tas arī ir pareizi. Varbūt tad, lai neviens tajā brīdī nespēlē vai turpinām spēlēt visi. Vienu spēli izlašu pārtraukumā ar “Valka”/”Valga” mēs aizvadījām, bet tas bija izņēmuma kārtā. Arī ja runājam par spēlētājiem, kas pārstāv nacionālās izlases, ja godīgi, mums kā klubam nav izdevīgi tādus piesaistīt. Ja kāds mūsējais spēlē valstsvienībā, viņš sezonas laikā aptuveni 30 dienas nav mūsu rīcībā. Neskatoties uz to, kāda ir viņa loma attiecīgās izlases modelī, mēs, protams, esam lepni, ka mūsu spēlētāji ir izlašu rindās. Ja skatāmies globāli no kluba puses, neviens nav ieinteresēts tajā, it sevišķi, ja tie ir ārzemnieki. Mūsu gadījumā tas bija Alekss Peress, kurš pārstāvēja Meksiku. Tad jau drīzāk mēs pāriesim uz amerikāņu leģionāriem.

Ir nepieciešams laiks, lai pie šādas sistēmas pierastu. Tostarp arī, lai klubi varētu izdarīt pareizos secinājumus, kā rīkoties. Vēl jau varam runāt par citu aspektu – teiksim, vai klubi Krievijā, kuriem ir potenciāla interese par kādu no mūsu spēlētājiem, neskatās uz viņu tā – viņš jau brauks uz izlasi, varbūt tāpēc viņu neņemsim. Neesmu 100% pārliecināts, ka tā ir, bet man ir aizdomas, ka tā varētu būt.

VEF ir organizācija, kurai ir arī sava jauniešu piramīda. Lūdzu pastāstiet kā notiek jauniešu integrēšana pieaugušo komandā.

To spēlētāju jau nav nemaz tik daudz. Pats esmu daudz strādājis ar jauniešiem un aptuveni zinu visus, kas trenējās “VEF Skolā”. Regulāri sekojam viņiem līdzi un ar lielāko prieku, kad ir tāda iespēja, cenšamies talantīgākos iesaistīt lielās komandas treniņprocesā. Tas notiek izlašu pārtraukumos, kad vairāki spēlētāji ir prom, vai pirms sezonas sagatavošanās posmā, vai situācijā, kad ir vairākas traumas. Skatāmies arī par iespējām iesaistīt mačos, kur gan vairāk runa ir par LBL turnīru. Sezonas laikā cenšamies dot iespējas.

Cik reāli Latvijā ir izaudzināt jaunieti, lai viņu varētu atrādīt starptautiskajā arēnā vai kaut vai izveidot kā pašu kluba rotācijas spēlētāju?

Domāju, ka tas ir reāli. Mums ir vairāki piemēri. Tas pats Rodions Kurucs. Nesaku, ka viņš izauga “VEF Skolā”, bet pie mums viņš bija divus gadus. Lieta ir tajā, ka mēs nevaram viņam 18 gados piedāvāt samaksāt tik daudz kā to var Barselonā. Līdzīgi bija arī ar Anžeju Pasečņiku. Protams, ka mēs vēlējāmies, lai viņš paliek pie mums, bet viņa tirgus vērtība kā jaunam un perspektīvam spēlētājam bija tik augsta, ka mēs viņu kā jauno spēlētāju vienkārši nevarējām atļauties atstāt komandā. Daudz tiek runāts, ka jaunie spēlētāji no Latvijas bēg, jo te nav izaugsmes iespējas un ir vēl citi iemesli, bet realitātē mēs gluži vienkārši nevaram viņus atļauties šeit noturēt. No malas varbūt izskatās citādi, bet talantīga jaunā spēlētāja attīstībā ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi.

Latvijā ir ļoti daudz kvalitatīvu treneru. Paskatīsimies uz jauniešu izlasēm – uzskatu, ka katru gadu mūsu jauniešu izlases ir taktiski vienas no vislabāk sagatavotajām komandām savās vecuma grupās. Es runāju gan par puišu, gan meiteņu izlasēm. Iespējams, Latvijā pietrūkst fiziskās sagatavotības treneri, kas specializējās tieši basketbola jomā. Gribētos, lai treneriem būtu jānodarbojas tikai ar basketbola elementu mācīšanu, nevis jādomā arī par fizisko sagatavotību. It īpaši tas attiecas uz jauniešiem vecumā no 16 līdz 18 gadiem. Tajā brīdī sākās specifisks darbs pie jaunieša ķermeņa pilnveidošanas. Bet tas ir finanšu jautājums. Sporta skolas nevar atļauties papildus vēl nolīgt fiziskās sagatavotības treneri.

Iekustējies ir Latvijas – Igaunijas apvienotās līgas projekts. Ko varat teikt šajā sakarā?

Nezinu kluba oficiālo nostāju, bet varu izteikties, ko par to domāju es. Manā skatījumā Latvijā ir nepieciešams mobilizēt pilnīgi visas pilsētas, gribētājus, organizācijas, kas vēlas attīstīt basketbolu, un tiem palīdzēt. Lai tie būtu finansiālie aspekti vai kādi citi, kā palīdzēt, bet mums ir jādara viss iespējamais, lai attīstītu vietējo čempionātu. Tai būtu jābūt prioritātei. Apvienoties ir “forši”, bet tas ne par ko labu neliecina. Tas vairāk izskatās pēc soļa izdzīvošanai. Saprotu, ka vairākiem klubiem šobrīd nav tie vieglākie laiki, bet Jēkabpils pilsēta ir pelnījusi komandu augstākajā vietējā līmenī. Arī Valmierā ir basketbola tradīcijas, kā dēļ mums būtu nepieciešama tāda komanda. Žēl, ka “Barons” pārstāja eksistēt. Visas iepriekš nosauktās komandas bija solīdi LBL līmeņa dalībnieki ar labiem spēlētājiem. Tagad redzam, ka daudzi spēlētāji beidz karjeras vai dodas uz citu valstu zemākajām divīzijām, kas arī nav īsti normāli.

Vai, Jūsuprāt, apvienošanās reāli var pacelt kopējo līmeni, vai tas tiešām ir vairāk kā “glābšanas riņķis”?

Nemācēšu teikt. Nezinu, kas Liepājas klubam sakāms šajā sakarā – cik viņiem būs jāiztērē nauda benzīnā… Tāpat arī citām komandām izdevumi, uz pārvaramo attālumu rēķina, ievērojami palielināsies. Visu cieņu Igaunijas pusei, bet izņemot [Tallinas] “Kalev/Cramo” [startēja VTB līgā – red.], nevienas citas augsta līmeņa komandas viņiem nav. Rodas jautājums – vai tai pašai Liepājas komandai nav labāk četras reizes spēlēt ar “Ventspili” nekā braukt izbraukumos uz Igauniju. Uzskatu, ka sākumā ir jāmēģina pašu spēkiem pacelt vietējo līmeni, un ja galīgi neizdodas, tad skatīties apvienošanās virzienā.

Kādas ir VEF nākamās sezonas iestrādnes?

Oficiāli sāksim trenēties augusta vidū, kad ierindā būs visi spēlētāji. Ir vairāki noslēgti līgumi, ar dažiem spēlētājiem vēl notiek sarunu process. Konkrētus vārdus nevaru atklāt, bet principā mums pilnai komplektācijai atliek piesaistīt vēl vienu spēlētāju. Domāju, ka pavisam drīz jau būs zināms mūsu galīgais sastāvs, ar kādu iesāksim jauno sezonu.

Ņemot vērā Latvijas – Igaunijas līgas izveidi un ar to saistītos papildus pārbraucienus, vai kluba iekšienē neesat apsprieduši iespēju izveidot vairāk kā 12 spēlētāju rotāciju sezonas laikā?

Līdzīgi kā ir ar LBL pēdējos gados, arī šeit neviens nezina ko gaidīt – cik komandu būs, kāds būs kalendārs, u.t.t. Tāpēc nevaru pat īsti to komentēt. Ir bijušas sarunas, bet kad būs lielāka skaidrība, tad tikai arī varēšu vairāk to komentēt. Bet, protams, es kā treneris būtu tikai priecīgs, ja būtu vairāk iespēju iesaistīt jaunos spēlētājus. Skatīsimies.

Sezonu noslēdzāt vien jūnijā. Kā un vai tas ietekmēja atalgojuma izmaksāšanas kārtību?

Nezinu kā ir citās organizācijās. Ir dažādi modeļi. Parasti līgums tiek noslēgts uz 10 mēnešiem – līdz maijam, un tad attiecīgi no tā izriet maksājumi. Tikpat labi, mēs sākam gatavoties sezonai 15. augustā un ko tad mums darīt – spēlētājiem pusi no algas ņemt nost par to? Spēlētājiem, kuri pie mums spēlē, ar to nav problēmas. Mēs spēlējām finālā un tas ir pašsaprotami, ka jācīnās līdz galam, nevis jādomā cik un ko samaksās par to, ka jāspēlē jūnijā.

Cik grūtas spēlētājiem ir tās pēdējās divas nedēļas sezonā, kad aizspēlējas arī līdz jūnijam?

Cik man zināms, nākamajā sezonā tāda situācija nebūs un tā tiks noslēgta laicīgi. Runājot par spēlētājiem, ir dažādi. Ir, kam jau sezonas vidū viss ir apnicis. Bet jau teicu, par to mūsu klubā nedomājam. Tas ir fināls. Tu cīnies par titulu un esi profesionālis. Ja tev tajā brīdī sāk palikt grūti, tad, iespējams, tev ir jāiet cilāt kaut kur kastes un jāpelna nauda tā. Ja neesi gatavs cīnīties līdz galam, laikam neesi nonācis īstajā profesijā. Nevienam nemaksā par draudzības spēlēm. Visiem maksā par fināliem un tituliem.

*Citas intervijas rubrikas ietvaros:

Kristaps Valters, “Valmiera”/”ORDO” – “Latvijā nav vienotas basketbola sistēmas”

Agris Galvanovskis, “BetSafe”/”Liepāja” – “Nauda bija iztērēta, līgumi parakstīti un tajā brīdī nekas cits neatlika”

Sandis Buškevics, BK “Jēkabpils” – “Kad pievienojos, uzreiz jādomā, kā nokomplektēt treniņu ar 10 spēlētājiem”

Kristaps Zeids, “Valka”/”Valga” – “Ja nebūtu Latvijas – Igaunijas līgas, visticamāk, klubs vairs nepastāvētu”

Guntis Endzels, BK “Latvijas Universitāte” – “Sevis cienošs čempionāts tā nerīkojas”

Artūrs Visockis-Rubenis, BK “Ogre” – “Gribētos, lai apvienošanās būtu izvēle, nevis piespiedu kārtā”

Mārtiņš Gulbis, BK “Jūrmala” – “Nevēlējāmies paļauties uz virtuālo naudu”