Solītā iespēja, kas tā arī netika dota – pieredzi NHL atceras Jānis Sprukts

Jānis Sprukts, Sportazinas.com
Foto: NHL

Portāls “Sportazinas.com” turpina rakstu sēriju ar nosaukumu “Tribīne”. Tie ir profesionālu sportistu stāsti no kāda nozīmīga posma viņu karjerā pirmajā personā.

Materiālā varēsiet lasīt par latviešu uzbrucēja Jāņa Sprukta pieredzi Nacionālajā hokejā līgā (), kas gan nepadevās tāda, kādu to būtu vēlējies pats hokejists. Pretēji solītajam, pie teikšanas raženais uzbrucējs īsti netika, neskatoties uz rezultatīvo spēli Amerikas Hokeja līgā ().

Jānis Sprukts

Divvirzienu līguma piedāvājums no Floridas „Panthers” atnāca 2006. gada vasarā. Aiz muguras bija ļoti veiksmīga sezona Somijā, „HKP” komandas rindās, kur izdevās izcīnīt arī titulu. Arī pašam individuāli gāja labi. Pirms sezonas devos pa taisno uz „Panthers” treniņnometni. No lidmašīnas devos taisnā ceļa uz viesnīcu un gatavojos treniņiem. Pirmie iespaidi, ienākot NHL ģērbtuvē, bija „wow”! Perfekts izkārtojums, ledus blakus, tālāk ejot atjaunošanās telpas – pirtis, baļļas, aukstās vannas, fizioterapijai un ārstiem paredzētā telpa, kā arī vairāki masieri. Tāpat arī ekipējuma telpa, kur katram bija sava vietiņa un sakārtots pa vairākām nūjām. Protams, nevar salīdzināt ar Eiropā pieredzēto. Bet tolaik jau laikam katram, kurš pirmo reizi ieradās NHL ģērbtuvē, tas bija zināms pozitīvs kultūršoks.

Pirmais treniņš uz ledus gan man bija nedaudz dīvains. Sākumā neviens baigi netrenējās. Sadala komandās un uzreiz spēlē savā starpā – divi pret divi, trīs pret trīs un pieci pret pieci. Tā teikt, uzreiz iemet vilku barā. Treneri no malas stāv un novērtē, ko tu vari. Kā tu slido, atdod piespēli, apspēlē. Man nepaveicās ar to, ka pats biju atlidojis, bet formas tērps gan nē… Man nebija nekā no sava ekipējuma. Iedeva teju visu jaunu, bet man bija grūti uz savu augumu [194cm] atrast ko ērtu. Slidas spieda, cimdi bija jauni, nūja sveša. Viss notika vienkārši – izej uz ledus un spēlē. Bez īpašas iesildīšanās.

Notika, tā sauktais, „scrimmage”, kur jāspēlē savā starpā. Visi sēž uz soliņa un pa vienam tik bīdās uz priekšu un es pie sevis lūdzos, kaut pirmais uzdevums nebūtu viens pret viens pa visu laukumu, jo, ņemot vērā apstākļus, rokas bija kokainas un kājas sāpēja. Bet piepildījās otrs sliktākais variants – bija jāspēlē divi pret divi. Tas arī ļoti nepalīdzēja tajā situācijā. Biju viens no jaunākajiem un neviens ar mani neauklējās. Pameta zem vilciena.

Manējā forma atnāca pēc piecām dienām un tad beidzot sāku justies savā ādā, taču treneriem, šķiet, jau bija izveidojies viedoklis par mani un izredzes iekļūt NHL komandas sastāvā nebija vairs palikušas diez ko dižas. Kopumā Floridā pavadīju aptuveni divas nedēļas treniņos līdz mani nosūtīja uz AHL. Netiku pat līdz pārbaudes spēlēm. Nebiju viens no pirmajiem, ko atskaitīja, bet kaut kur pa vidu. Treneris iesauca savā kabinetā un paskaidroja situāciju. Teica, ka šobrīd redz mani AHL, bet lai turpinu strādāt un attīstīties, un kad pienāks tavs laiks, ģenerālmenedžeris tev visu paskaidros sīkāk.

Devos uz fārmklubu Ročesterā („Americans”). Protams, ka ar Floridu nevar salīdzināt. Ročestera atrodas ziemeļu daļā stundas brauciena attālumā no Bufalo. Klimats tur bija teju identisks kā Latvijā – bija gan aukstums un sniegs, savukārt septembrī patīkami silts un rudenīgs. Runājot par organizatorisko līmeni, skaidrs, ka tas krasi atšķīrās. Nebija viss tik sakārtots, jo apkārt ir mazāk cilvēku un par lietām ir vairāk jādomā pašam. Piedevām „Americans” bija fārmklubs uzreiz diviem NHL klubiem, jo klāt nāca arī „Sabres” sistēmas spēlētāji. Sastāva aprises dalīja 50 pret 50 un te jau arī jācīnās pret sev nezināmiem spēlētājiem, ko neredzēju „Panthers” treniņnometnē.

Mani ielika maiņā ar diviem uzbrucējiem no Bufalo – Drū Stafordu un Klārku Makartūru. Abiem vēlāk izveidojās gana solīdas karjeras NHL. Neskatoties uz to, komandā iejutos samērā ātri un mēs labi sapratāmies. Viņi spēlēja gudrāku hokeju, kas nesa rezultātus. Arī pats regulāri vācu punktus [58 spēlēs 59 (18+41) punkti]. Stafordu biežāk sauca uz augšu, bet ar Makartūru nospēlējām kopā teju visu sezonu. Protams, bija prieks, ja tavu maiņas biedru pasauc uz NHL. Bet ne visiem, jo te bija tā atšķirība – ja esi „Panthers” sistēmā un spēlē ar „Sabres” džekiem un tad tevi izsauc, ir viens, bet ja redzi, ka paņem kādu no tavas komandas, tad bija arī tādi, kas par to grieza zobus. No sērijas – kāpēc viņš, nevis es?

Spēlēju daudz un regulāri arī vairākumā. Mazākumā bija citi. Paveicās, ka man uzreiz izveidojās ļoti labas attiecības ar galveno treneri. Viņš jau no pirmās dienas skaidri izklāstīja, ko viņš no manis sagaida un tā spēle aizgāja. Arī pārējie čaļi bija ļoti pretimnākoši, it īpaši komandas kapteinis, kurš daudz palīdzēja ne tikai uz laukuma, bet arī sadzīves jautājumos. Jo AHL neviens par tevi nedomā – dzīvokli un mašīnu meklē pats. Pa vidu notika arī viens no maniem dzīves laimīgākajiem brīžiem – pasaulē nāca mans vecākais dēls. Tobrīd mums iekrita tieši izbraukuma spēles, bet treneris bija ļoti korekts un zināja, ka drīzumā viņam jādzimst, tāpēc pateica, lai palieku mājās. Viņš teica: „Tagad mums tevi nevajag! Izbaudi brīdi un kad būsi gatavs, gaidīsim tevi atpakaļ komandā.”

Runājot par spēles līmeni AHL un Somijā, godīgi sakot, manā ieskatā Somijā tas bija augstāks. Somijā komandu sastāvos bija ļoti daudz pieredzējušu spēlētāju, kamēr AHL daudz jauno. Ātrumi varbūt arī bija ļoti līdzīgi, bet Somijā spēlē daudz gudrāk un tehniskāk. AHL hokejs bija azartiskāks un primitīvāks, jo daudzi jaunieši sevi gribēja pierādīt un tikt līdz savam sapnim – NHL. Tas arī atsaucās pieļautajās kļūdas, jo visi sevi gribēja apliecināt, vairāk apspēlēt un domāt par sevi, nevis komandas interesēs. Savukārt man vairāk bija ierasts domāt par uzvarām un komandas sniegumu kopumā. Piemēram, necentos par katru cenu pēdējās sekundēs mest tukšos vārtos, lai dabūtu sev golu, bet mazāk riskēt un noturēt rezultātu, lai nebūtu pārmetiens un citas nianses. Pieļauju, ka tieši tāpēc treneris man tik ļoti uzticējās, jo to redzēja.

Zinu, ka nereti AHL bija tā, ka tiem, kuri ir lielāki augumā, piesienas citu komandu policisti, bet es ar to nesaskāros. Loģiski, ka bija kādas pagrūstīšanās vai spēka spēle, bet mums bija ļoti saliedēts kolektīvs, kas iestājās viens par otru un nepameta zem riteņiem. Treneris arī skaidri lika saprast – neskatoties uz to, ka esam no divām organizācijām veidota komanda, uz ledus esam vienots mehānisms. Pāris kautiņi arī man bija, tomēr sakrāju 60 soda minūtes, bet nekas tāds ļoti nopietns, kas būtu iespiedies atmiņā.

Lai arī cik jocīgi neliktos, man nav palikusi atmiņā tā diena, stunda vai brīdis, kad un kā mani pirmo reizi izsauca uz NHL. Atminos, ka sākumā tā bija viena spēle, tad pēc kādas laika divas, tad atkal vēl kāda. Ilgākais posms bija pieci mači. Tu jau nezini, kad tas notiks. Ej un spēlē. Bet kad nonācu NHL, pie sevis domāju – šī ir mana iespēja un man sevi jāpierāda maksimāli labi.

Atmiņā palikusi Ziemeļamerikas pieeja ārpus laukuma lietām tieši atmosfēras ziņā. Visi ir ļoti atbrīvoti. Visi kaut ko pajoko, arī treneris, kad ienāk ģērbtuvē. Protams, ja ir ieilgusi zaudējumu sērija, tad treniņos joko mazāk un visi vairāk koncentrējās, bet Eiropā tomēr puiši bija piezemētāki. Krievijā noteikti (iesmejas). Saprotams, ka tie, kuri ir pārliecināti par vietu sastāvā, arī ir mierīgāki, savukārt man atkal pie tā bija jāpierod, jo es nācu ar domu, ka man ir jānāk un sevi jāpierāda, lai paliktu tur pēc iespējas ilgāk. Domas bija vairāk fokusēties uz savu spēli.

Pašu maču gan atceros labi. Spēlējām pret Ņujorkas „Rangers” mājās un ātri nonācām iedzinējos ar 1:3, bet man izdevās rezultatīvi piespēlēt otrajos vārtos. Mums vēl bija vairākums, taču iepriekšējās maiņas nebija neko izveidojušas, bet iemetiens bija pie pretinieku zilās līnijas un atlikušas septiņas sekundes, tāpēc izlaida mūs. Izdevās ātri ieiet zonā, bet pie ripas bija viņu aizsargs, kurš, dodot piespēli, kļūdījās, savukārt otrs bija kaut kur aizgulējies, un tieši es šo piespēli pārtvēru un redzēju, ka viens mūsējais ir pavisam brīvs vārtu priekšā. Atdevu viņam un vārti!

Pietuvojāmies 2:3 un tā bija trešā perioda kāda piektā minūte, bet laukumā mēs vairs netikām… Tajā brīdī domāju pie sevis – nu, kā tad tā? Tu it kā izdari kaut ko labu, palīdzi komandai, bet tevi nosēdina malā… Bet mūs arī laida kā tipisku ceturto maiņu – ej un izskrienies, pasities, iedod enerģiju un nostrādā aizsardzībā un principā savu uzdevumu esi izpildījis. Tas ir likumsakarīgi, jo tāds ir ceturtās maiņas liktenis.

Pirms spēles padomus man deva somi Oli Jokinens un Ville Peltonens un vairāki eiropieši, kā nelaiķis Ruslans Salejs [gāja bojā kopā ar mūsu Kārli Skrastiņu traģiskajā Jaroslavļas „Lokomotiv” lidmašīnas avārijā]. Bet mums kontakts izveidojās jau no paša sākuma nometnē. Viņi bija droši par savu vietu un mierīgi gatavojās sezonai un, tā teikt, morāli uzmundrināja. Vairāk runājām savā starpā, savukārt amerikāņi un kanādieši savā. Kas mani patīkami pārsteidza, ka komandas viena no lielākajām zvaigznēm Džejs Bovmīsters, neskatoties uz savu statusu, bija ļoti atvērts un pozitīvs cilvēks.

Pēc pirmā mača neviens man neko nesolīja. Neteica, ka tagad būsi pirmais, ko sauksim, jo man bija priekšā viens cits spēlētājs, kurš bija gan jaunāks, gan augstāk draftēts. Iespējas cik tika dotas, tik arī to bija. Tie, kuri ir pirmajos raundos izvēlēti, tiem arī to ir vairāk. Protams, nav liela atšķirība starp piekto vai astoto raundu, bet ja esi pirmo divu kārtu izvēle, tad pirmajās sezonās ļauj sevi apliecināt vairāk nekā citiem draftētajiem hokejistiem. Tāda Ziemeļamerikā ir lietu kārtība.

Atminos arī savus pirmos vārtus NHL. Komandai tovakar gāja labi. Situācija bija tāda, ka vienkārši uzmetu vārtu virzienā un ielidoja. Sākumā biju pārliecināts, ka noteikti kāds no mūsējiem ir pieskāries un no viņa tā atradusi ceļu vārtos, taču tā kā neviens rokas augšā necēla un nepieteicās, visticamāk, tā atsitās pret kādu no pretinieku aizsargiem. Bet par šo vārtu guvumu man nebija tik liels prieks kā par pirmo piespēli, jo es vienmēr centos izveidot situācijas saviem partneriem, nevis domāju par savu statistiku.

Jāteic, ka neuzķēru to brīdi, kad visa komanda kopā aziet „patusēt”. Es „Panthers” sastāvā biju tik īsu brīdi un vairākos piegājienos, ka man pat nesanāca, tā sauktās, „jauno vakariņas”, kad ir debija un tad izmaksā. Vai nu uzreiz bija jālido uz nākamo maču vai tiku nosūtīts uz AHL. Dzīvoju no viesnīcas uz viesnīcu. Bija pat reizes, kad nospēlējam un komandai jābrauc uz lidostu, bet man vienam jāpaliek viesnīcā un vien pasaka, cikos man jābūt lejā no rīta, lai lidotu atpakaļ uz Ročesteru, kur nereti jau tajā pašā dienā bija jāspēlē. Varu teikt tā – vietējo sajūtu Floridā nemaz nenoķēru…

Principā pēc savas 13. sezonas spēles NHL [tajā sezonā Sprukts vairs NHL neatgriezās] līdz AHL „play-off” pagāja nepilni divi mēneši un tā kā arī „Panthers” neiekļuva Stenlija kausa izcīņā, nevienu īsti vairāk uz augšu neraustīja. Vēlāk vien nosūtīja kādu lejā, jo mums bija priekšā AHL izslēgšanas spēles. Savukārt „Sabres” iekļuva, tāpēc pāris puišus izsauca uz augšu. Lai arī mums padevās salīdzinoši veiksmīga regulārā sezona AHL, pirmajā kārtā izkritām. AHL vispār bija daudzi derbiji. Proti, komandas, kurām savā starpā ir īpaši siltas attiecības (smaida). Bija arī kautiņi pieci pret pieci. Mums tāda bija Sirakūza, kur tobrīd spēlēja arī Jēkabs Rēdlihs.

Kad noslēdzās sezona, neviens no „Panthers” vadības ar mani īsti nekomunicēja. Atminos, ka visai ātri aizbraucu, jo devos palīgā Latvijas izlasei PČ, kur nospēlēju trīs mačus, jo čempionāts jau bija sācies. Pēc tam no kluba sekoja piedāvājums, taču bez garantijām, ka man tiks dota iespēja NHL. Tāpat Ročesterā nomainījās galvenais treneris un komanda palika tikai par „Panthers” fārmklubu. Tas man nepatika, jo sezonas laikā neredzēju komunikāciju uz laukuma starp „Panthers” sistēmas spēlētājiem – visi sitās katrs par sevi. Vēlējos spēlēt veču hokeju, jo AHL tomēr ir kā starpposms starp junioriem un pieaugušajiem. Tāpēc nosliecos par labu atgriezties Somijā, šoreiz „Lukko” klubā.

Atskatoties atpakaļ, tas, iespējams, nebija tas labākais lēmums, jo tās sezonas gaitā „Panthers” skāra ļoti daudz savainojumu un pie spēlēšanas NHL tika pat ECHL (Austrumkrasta līgas, pēc spēka trešā Ziemeļamerikā) spēlētāji.

Pēc sezonas Somijā atkal nāca interese no „Panthers”. Zināju, ka viņu ģenerālmenedžeris Žaks Mārtins mani gribot redzēt sastāvā. Centās mani pavilkt, piedāvāt, savukārt trenerim Pīteram Deboram bija cits viedoklis – viņš neizrādīja vēlmi man dot iespēju.

Aģentam skaidri pateicu, ka man nav vēlmes visu sezonu malties pa AHL. Beigās sarunas nonāca līdz tam, ka līgumā tika atrunāts, ka man jāaizvada 20 spēles NHL. Arī atalgojums līdz ar to būtu lielāks. Bet, kā jau tas dzīvē gadās, pie savas iespējas netiku un man tikai izmaksāja to naudas starpību… Bija tikai viena spēle, pirms kuras man uzreiz pateica, ka pēc mača jābrauc atpakaļ uz Ročesteru.

Nepaveicās arī traumas dēļ. Kad otro reizi aizbraucu uz Floridu, biju ļoti labā sportiskajā formā. Togad „Panthers” rindās bija arī Kārlis Skrastiņš. Visos fiziskajos testos uzrādīju patiešām labus rezultātus, bet vienā no pēdējiem vingrinājumiem, 30 metru sprintā, ieplēsu kājai muskuli… Es to gan īsti nevienam neafišēju, bet mums sākās ledus treniņi. Varēju atsperties, bet kāju pievilkt klāt nevarēju. Sāpes bija lielas, bet turpināju treniņnometni. Tad sākās pārbaudes spēles, kurās, neskatoties uz gūto traumu, krāju punktus. Vienā spēlē piespēle, nākamajā vārti, tad piespēles un izskatījos labi, tāpēc mani nevarēja aizsūtīt uz AHL. Spēles notika ik pēc divām, trīs dienām un ceļoju kopā ar komandu. Kā vienā spēlē paliku bez punktiem, treneris sagaidīja iemeslu nosūtīt lejā.

Lai arī punktu izteiksmē savā otrajā AHL sezonā biju kaut cik līmenī, pašai komandai tā sezona izvērtās diezgan bēdīga. Ja nemaldos, vienā brīdī bijām zaudējuši pat 23 spēlēs pēc kārtas… Tā noteikti bija mana sliktākā sezona karjerā, ja skatāmies no komandas rezultātu viedokļa. Spēlētāji bija mazāk meistarīgi, arī treneris nebija īsti labs – ne kā speciālists, ne kā cilvēks (iesmejas). Viss kopā pārvērtās par bēdu ieleju.

Atminos, ka sezonas vidū iekrita olimpisko spēļu kvalifikācija, kas notika Rīgā. Sākumā mani negribēja laist, bet es izteicu ultimātu – vai nu es braucu spēlēt ar izlasi un atbraucu atpakaļ, vai nu vienkārši braucu mājās un šosezon vairs nespēlēju. Pēc ilgām un sāpīgām sarunām viņi gan piekrita ar nosacījumu, ka es pēc tam atgriezīšos Ročesterā. Kvalifikācijā gāja labi – tikām uz Vankūveru, pašam septiņi punkti un, atgriežoties ASV, vismaz bija svaigas un pozitīvas emocijas. Tas gan nebija uz ilgu brīdi, jo komanda turpināja zaudēt.

Hokejistu vidū ir tāds termins „zaļā žakete”. Proti, to piedēvē spēlētājam, kuram statistika ir nekāda un arī sniegums nav tas labākais, bet viņu tāpat visu laiku sauc uz NHL, jo viņš ir gados jauns hokejists un augstu draftēts. Ročesterā tāds bija Šons Matajess [„Panthers” viņu izvēlējās 2006. gadā otrajā kārtā ar 47. numuru, bet Sprukta pieminētajā sezonā viņš AHL 60 spēlēs savāca 20 punktus]. Pie mums viņš ne ar ko neizcēlās, bija sliktākais +/- rādītājs komandā, bet uz NHL sauca regulāri. Lai arī viņš tur aizvadīja tikai 16 spēles, skaidrs, ka viņa vietu bija pelnījuši citi. Viņš karjeru noslēdza jau pirms diviem gadiem.

Man tas likās pilnīgs ārprāts. Kā tas var būt – man viena spēle, viņam 16? Guvu skarbu atziņu – ja nebūs kāds, kurš tevi pavelk, vienalga, treneris vai ĢM vai aģents, NHL tikt ir ļoti grūti… Pēc sezonas vairāk nopietnu sarunu par līgumu nebija. Ģenerālmenedžeris vien pateica žēl, ka nesanāca iedot vairāk iespēju, bet es jau biju samierinājies. Sapratu, ka sapnis par NHL ir izsapņots…

Tā arī nesanāca kopā ar Kārli visu sezonu kārtīgi uzspēlēt vienā komandā. Tā bija tikai viena spēle. Kārlis vienmēr pret hokeju attiecās ar vislielāko nopietnību. Arī treniņnometnes laikā viņš strādāja papildus. Varēja redzēt kā viņš nopelnīja savu “dzelzs vīra” titulu un ilgos gadus NHL – ar darbu un attieksmi.

Tribīne

Oskars Bārtulis

Raitis Ivanāns – 1. daļa

Raitis Ivanāns – 2. daļa

Kristaps Valters

Tavs viedoklis

avatar
  Subscribe  
Paziņot par